Plānotā novecošanās
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ekonomikā un rūpnieciskajā dizainā plānotā jeb priekšlaicīgā novecošanās (angļu: planned obsolescence) ir tāda produkta plānošanas vai projektēšanas politika, kurā lietderīgās lietošanas laiks ir mākslīgi ierobežots, lai produkts novecotu (t.i., nebūtu modē vai vairs nedarbotos) pēc noteikta laika perioda.[1] Šīs stratēģijas pamatojums ir radīt ilgtermiņa pārdošanas apjomu, samazinot laiku starp atkārtotiem pirkumiem (saukts par "aizstāšanas cikla saīsināšanu").[2] Tā ir apzināta produkta kalpošanas laika saīsināšana, lai piespiestu patērētājus iegādāties aizstājēju produktus.[3]
Ražotāji, kas ievēro šo stratēģiju, uzskata, ka papildu pārdošanas ieņēmumi, ko tas rada, vairāk kompensē pētniecības un attīstības papildu izmaksas un kompensē alternatīvās izmaksas par esošās produktu līnijas pārdali. Konkurētspējīgā nozarē tā ir riskanta politika, jo, pamanot stratēģiju, patērētāji var nolemt pirkt no konkurentiem.
Plānotā novecošanās parasti darbojas vislabāk, ja ražotājam ir vismaz oligopols.[4] Pirms plānotas novecošanas ieviešanas ražotājam ir jāzina, ka patērētājs, visticamāk, vismaz nedaudz iegādājas aizstājēju no viņa (skatīt patērētāju lojalitāte zīmolam). Šajos plānotās novecošanas gadījumos pastāv informācijas asimetrija starp ražotāju, kurš zina, cik ilgi produkts ir paredzēts, un patērētāju, kurš to nedara. Kad tirgus kļūst konkurētspējīgāks, produkta dzīves ilgums mēdz palielināties.[5][6] Piemēram, kad 1960. un 1970. gados Amerikas tirgū ienāca japāņu transportlīdzekļi ar ilgāku mūžu, amerikāņu autoražotāji bija spiesti reaģēt, veidojot izturīgākus izstrādājumus.[7]