Pēctecība uz Lielbritānijas troni
From Wikipedia, the free encyclopedia
Pēctecību uz Lielbritānijas troni nosaka izcelsme, dzimums (pirms 2011. gada 28. oktobra dzimušajiem vīriešiem ir priekšroka pret savām vecākajām māsām), leģitimitāte un reliģija. Saskaņā ar anglosakšu tiesībām, troni manto valdnieka bērni vai bezbērnu gadījumā tuvākie radinieki sānu līnijā.
1689. gada tiesību harta un 1701. gada izlīguma akts ierobežo pēctecību uz troni uz leģitīmajiem Hanoveres Sofijas protestantu pēctečiem, kuri ir piederīgi Anglijas Baznīcai.[1] Kopš 1689. gada tika izslēgti tie, kam laulātie bija Romas katoļu baznīcai piedrīgi, līdz pat 2015. gadam, kad šo likumu mainīja. Turpmāk šo izslēgto katoļu pēcteči, kas paši bija protestanti, kļuva tiesīgi ieņemt troni.[2]
Šobrīd karalis ir Čārlzs III un troņmantnieks ir viņa vecākais dēls Velsas princis Viljams. Nākamais līnijā pēc viņa ir Viljama vecākais dēls Velsas princis Džordžs. Trešā līnijā ir Velsas princese Šarlote, kurai seko jaunākais brālis Luijs. Piektais līnijā ir Princis Harijs, Saseksas hercogs, karaļa jaunākais dēls un sestais līnijā ir Harija vecākais dēls Ārčijs Mauntbatens-Vindzors. Saskaņā ar Pērtas līgumu, kas stājās spēkā 2015. gadā, tikai pirmajiem sešiem pēctecības līnijā pirms precēšanās ir nepieciešama valdnieka piekrišana; bez šādas piekrišanas viņi un viņu bērni nebūtu tiesīgi pretendēt uz troni.