Reimatoīdais artrīts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Reimatoīdais artrīts ir hroniska sistēmiska autoimūna iekaisuma slimība, kas galvenokārt bojā sinoviālas locītavas (izpaužas kā sinovīts), tomēr var tikt iesaistīti arī citi orgāni, piemēram, āda, sirds, plaušas, acis.
Slimība ir saistīta ar ievērojamu darbaspēju zudumu un priekšlaicīgu nāvi.
Slimību pirmo reizi 1800.gadā aprakstīja franču ārsts Augustin Jacob Landré-Beauvais(1772-1840). Nosaukumu "reimatoīdais artrīts" 1859. gadā izveidoja britu reimatologs Alfred Baring Garrod.[1]
Brīdinājums: Vikipēdija nevar aizstāt ārstu! |