Rumēlijas cietoksnis

Rumēlijas cietoksnis
	Stambula, Turcija
	Rumēlijas cietoksnis (Rumelihisarı), skats no Bosfora šauruma.
	Rumēlijas cietoksnis
Koordinātas	41°05′05″N 29°03′22″E
Tips	Cietoksnis
Vietas informācija
Kontrolē	Osmaņu impērija, tagad Turcija
Atvērts sabiedrībai	Jā
Stāvoklis	labs
Objekta vēsture
Uzcelts	1452
Uzcēlis	Mehmeds II
Materiāli	kaļķakmens

Rumēlijas cietoksnis (turku: Rumelihisarı) atrodas Stambulā, Turcijā, Bosfora šauruma Eiropas pusē, un tā vārdā nosaukts mikrorajons Bebekas ziemeļu pusē (Bešiktašas rajonā). Cietokšņa celtniecību Rumēlijā sāka 1451. gadā un pabeidza 1452. gadā, pirms Konstantinopoles ieņemšanas (1453), Osmaņu impērijas sultāns Mehmeds II Iekarotājs.^[1] Trīs cietokšņa torņus nosauca to osmaņu vezīru vārdos, kas vadīja celtniecību: lielais tornis pie ieejas — Čandarli Halils pašā; dienvidu tornis — Zāganos pašā; ziemeļu tornis — Sarindža pašā.

Ātrie fakti Koordinātas, Tips ...

Aizvērt

Rumēlijas cietoksnis atrodas Bosfora šaurākajā vietā (660 m), tieši pretī Anatolijas cietoksnim, kuru no 1393. līdz 1394. g. uzcēla sultāns Bajezids I. Cietokšņi tika uzcelti, lai bloķētu Konstantinopolei satiksmi ar Melno jūru un Dženovas kolonijām Kaffā, Sinopā un Amasrā. Kad sultāns Murads II (1404—1451) centās ar prāmjiem pārcelt savu armiju pār Bosforu, viņa plānus iztraucēja Bizantijas flote, un tādēļ osmaņi saprata nepieciešamību pēc cietokšņa arī Eiropas pusē. Agrāk šajā vietā bija Romas impērijas cietoksnis, kuru bizantieši un dženovieši lietoja kā cietumu. Vēlāk šajā vietā uzbūvēts klosteris.

Gatavojoties Konstantinopoles ieņemšanai, sultāna Murada II dēls sultāns Mehmeds II (1432—1481), otro reizi nokļuvis tronī (1451), nekavējoties sāka cietokšņa būvniecību. Viņš noraidīja Bizantijas imperatora Konstantīna XI, kurš skaidri saprata sultāna nolūkus, lūgumu izlīgt mieru, un 1452. gada 15. aprīlī sākās celtniecība. Būvniecību vadīja trīs pašā, kuru vārdos nosaukti trīs torņi, bet celtniecības darbus personīgi uzraudzīja pats sultāns. Nodarbinot tūkstošiem mūrnieku un strādnieku, cietokšņa celtniecība tika pabeigta ļoti ātri — 14 mēnešos un 16 dienās (1452. gada 31. augustā).

Nocietinājumi sastāv no viena maza un trīs lielajiem torņiem, kā arī 13 mazākiem novērošanas torņiem, kas novietoti uz sienām, kas savieno lielos torņus. Viens no novērošanas torņiem ir kvadrāta pamatnes prizmas formā; seši — daudzšķautņu pamatnes prizmas formā; pārējie torņi — cilindriskā formā. Ziemeļu, Sarindža pašā tornis ir cilindrisks, deviņstāvu 28 m augsts, ar diametru 23,30 m un tā sienu biezums ir 7 m. Mūsdienās šo torni sauc sultāna Mehmeda II Iekarotāja vārdā. Čandarli Halila pašā tornis ir divpatsmit šķautņu prizmas formas un tas atrodas vidū, pie ūdens un arī tam ir deviņi stāvi un tas ir 22 m augsts un tā sienas — 6,5 m biezas. Galvenais tornis atrodas dienvidos — Zāganosa pašā tornis, kam ir astoņi stāvi un tas ir 21 m augsts 26,7 m diametrs un 5,7 m biezas sienas. Katra torņa iekšpusē starp stāviem tika izbūvētas koka grīdas un katrā stāvā bija viena krāsns. Torņu jumts tika izgatavots no koka sijām un koka seguma, bet apklāts ar svina plāksnēm. Cietokšņa ārējā siena no dienvidiem līdz ziemeļiem ir 250 m gara, bet no austrumiem uz rietumiem garums ir atšķirīgs — no 50 līdz 125 m. Cietokšņa kopējā platība ir 31 250 m².

Pie galvenajiem torņiem bija cietokšņa vārti — vieni sānu vārti un divi apslēpti vārti munīcijas un pārtikas piegādei. Cietokšņa iekšpusē sultāns izbūvēja koka dzīvojamās ēkas un nelielu mošeju, savukārt 16. gs. uzceltā mazā masdžida līdz mūsdienām nav saglabājusies. Cietoksnim ūdeni piegādāja caur lielu, zem cietokšņa izbūvētu, cisternu, kas atradās tieši zem mošejas. Ūdeni varēja ņemt no trīs sienu strūklakām (akām), no kurām līdz mūsdienām saglabājusies ir tikai viena. Sienās saglabājušās divas plāksnes ar gravētiem uzrakstiem.

Cietokšņa projektu izstrādāja arhitekts Mīslihidins, un sākotnēji tam tika piešķirts nosaukums „Šauruma šķēlējs” (turku: Boğazkesen). Vēlāk to pārdēvēja par Rumēlijas cietoksni, dodot tam Rumēlijas nosaukumu (osmaņu zemes Balkānos, Eiropā, kas agrāk piederēja Bizantijai).

Cietoksnī tika dislocēts 400 jeničeru liels bataljons un lielajos torņos bija uzstādīti milzīgi lielgabali. Neilgi pēc uzcelšanas pa šaurumu kuģoja kāds Venēcijas tirdzniecības kuģis, kas ignorēja cietokšņa komandiera Firuza āga pavēli apstāties un ar lielgabala šāviņiem tika nogremdēts. Lielgabalus lietoja līdz pat 19. gs. otrai pusei, izšaujot goda zalves par godu sultāna braucieniem.

Pēc Konstantinopoles ieņemšanas cietoksni lietoja robežas kontrolei, bet šis cietoksnis zaudēja savu kontroles funkciju pēc tam, kad tika uzcelti jauni cietokšņi daudz tuvāk Melnajai jūrai. 17. gs. cietoksni izmantoja kā cietumu un 1746. gadā ugunsgrēkā nodega visas koka konstrukcijas divos lielajos torņos. Sultāns Selims III veica cietokšņa atjaunošanu, bet pēc tam, kad to vairs neizmantoja militārām vajadzībām, 19. gs. to sāka izmantot pilsētnieku mājokļiem.

1953. gadā Turcijas prezidents Dželals Bajars pavēlēja restaurēt šo cietoksni un pārcelt no tā civiliedzīvotājus. Restaurāciju sāka 1955. gada 16. maijā un to pabeidza tikai 1958. gada 29. maijā. Kopš restaurācijas cietoksnis kalpo kā muzejs un brīvdabas estrāde. Netālu uz ziemeļiem no cietokšņa atrodas Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts.