Rundāles pils

Rundāles pils
Rundāles pils
Iepriekšējie nosaukumi	Schloss Ruhental
Vispārīga informācija
Statuss	muzejs
Arhitektūras stils	Baroks
Atrašanās vieta	Pilsrundāle, Bauskas novads, Latvija
Koordinātas	56°24′50″N 24°01′31″E
Pašreizējais izmantotājs	Rundāles pils muzejs
Būvniecības sākums	1736
Pabeigta	1768
Rekonstrukcija	1972—2016
Īpašnieks	Finanšu ministrija
Celtniecība
Arhitekts	Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1736-1740), Johans Gotfrīds Zeidels (1764-1766), Severīns Jensens (1766-1768)
Cita informācija
Istabu skaits	138
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Pils
Aizsardzības numurs	6181
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 29. oktobris

Rundāles pils (vācu: Schloss Ruhental, agrāk saukta arī par Ruhenthal un Ruhendahl) ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. Atrodas Bauskas novada Pilsrundālē. Krievijas Impērijā strādājošā itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils celta no 1736. līdz 1768. gadam kā Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence. Rundāles pils ansamblī ietilpst arī saimniecības ēkas un parks. Kopš 1972. gada pilī atrodas Rundāles pils muzejs un notiek pils un parka restaurācija ar mērķi atjaunot to sākotnējo izskatu. Rundāles pils ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.^[1]

Ātrie fakti Iepriekšējie nosaukumi, Vispārīga informācija ...

Aizvērt

Kurzemes un Zemgales hercogs Ernsts Johans Bīrons Rundāles muižu iegādājās 1735. gadā par 42 000 dālderu. Senā muižas kungu māja tika nojaukta, lai tās vietā uzceltu pašreizējo Rundāles pili. Ēku pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sāka celt 1736. gada 24. maijā. 1740. gadā hercogs kļuva par Krievijas reģentu, taču drīz tika gāzts un izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam uz Jaroslavļu, rezultātā būvdarbi tika pārtraukti un atsākās tikai pēc hercoga atgriešanās no trimdas 1762. gadā. Būvdarbi tika pabeigti 1768. gadā. Pēc hercoga Ernesta Johana nāves 1772. gadā pili mantoja viņa atraitne Benigna Gotlībe, ap pili viņas uzturēšanās laikā tika izveidoti augļu dārzi.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas Impērijā 1795. gadā hercoga pili un citus īpašumus nopirka valsts. Katrīna II to uzdāvināja sava favorīta Platona Zubova jaunākajam brālim ģenerālmajoram grāfam Valeriānam Zubovam, kas bija izcēlies Koscjuško vadītās sacelšanās apspiešanā un piedalījās 1796. gada Krievu-persiešu karā. Pēc Pāvila I nākšanas pie varas grāfs Zubovs krita nežēlastībā un pārsvarā uzturējās savā īpašumā Rundāles pilī. Pēc imperatora Pāvila I nogalināšanas 1801. gadā grāfs Zubovs pilī sācis rīkot lielas balles, piemēram, 1802. gada 10. oktobra Ražas svētkos pilī piedalījušies 1200 viesu.^[2] Pēc viņa nāves 1804. gadā pili mantoja viņa brālis Platons Zubovs, kas šajā laikā esot pārsvarā dzīvojis savos Jonišķu īpašumos. Zubovi pili apmēbelēja no jauna, piebūvēja ieejas portikus centrālajam korpusam un iekštelpās iebūvēja vairākus kamīnus. 1812. gada krievu-franču kara laikā pilī bija iekārtota Napoleona Lielās armijas lazarete un pils parkā aprakti mirušie karavīri, kuriem tagad pils dārza stūrī uzcelts piemineklis. Pils tika izdemolēta — spoguļi izsisti, Katrīnas II dāvinātā bibliotēka iznīcināta. Platons Zubovs pilī apmetās tikai 1814. gadā. Neilgi pirms savas nāves kņazs Zubovs apprecēja Teklu Valentinoviču, kopā ar kuru viņš apmetās uz dzīvi Rundālē.

Pēc Zubova nāves 1822. gadā Tekla mantoja šo īpašumu un apprecējās ar grāfu Andreju Šuvalovu. No 1864. līdz 1866. gadam Rundāles pili kā savu vasaras rezidenci izmantoja viņu dēls Baltijas ģenerālgubernators Pēteris Šuvalovs, tādēļ 1864. gadā daļā pils telpu tika veikti sasteigti un nemākulīgi remontdarbi. Otrā stāva austrumu korpusa zāles un dienvidu anfilādes telpas tika atstātas reprezentācijai, bet dzīvošanai iekārtoja centrālā korpusa pirmā stāva telpas. Otrā stāva austrumu gala stūrī, bijušajā pils bibliotēkā, ierīkoja pareizticīgo kapelu. Pirmajā stāvā zem kapelas izveidoja vannasistabu ar grīdā iemūrētu keramikas baseinu. Dzīvojamo telpu iekārtošanai tika atvestas jaunas, greznas mēbeles un mākslas priekšmeti. Rundāles kariešu pagalmā un gar pili grāfs P. Šuvalovs lika iestādīt kastaņu alejas. Parka ornamentālais parters tika pārveidots par mauriņu, partera stūros tika iestādītas egles, ap baseinu — izveidots piramidālo papeļu aplis. Atjaunotajā Rundāles pilī līdz savai nāvei 1873. gadā dzīvoja vecā grāfiene Tekla Šuvalova. 1887. gadā veikti remonta darbi durvju aiļu paneļiem un parketam. Pēc Pētera Šuvalova nāves 1889. gadā pili pārņēma viņa dēls Andrejs Šuvalovs (1865—1928), 1889. gadā pils Zelta zālē restaurēja griestu gleznojumus, bet Baltajā zālē — stuka veidojumus, 1892. gadā Baltajā zālē tika atjaunots parkets un pilī iekārtoja gleznu galeriju. 1901. gadā parkā atradās daži paviljoni, oranžērija un būri zvēriem, kā arī no lodēm darināta piramīda.^[3]

Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu laikā pili izmantoja Vācijas armijas un Bermonta armijas vajadzībām. Pēc kara un agrārās reformas pils pārvalde tika nodota zemkopības ministrijai. Pils telpās tika izveidota skola, bet daļu telpu piešķīra kara invalīdu izmitināšanai. 1924. gadā tā tika iekļauta valsts pieminekļu sarakstā. 1932. gadā pils nodota izglītības ministrijai un tā tika pārbūvēta, lai piemērotu skolas vajadzībām. Pēc Otrā pasaules kara pilī atradās graudu noliktavas, pēc to likvidēšanas skola pārņēma arī šīs telpas. Skola pilī atradās līdz 1978. gadam.

1963. gadā pili pārņēma Bauskas novadpētniecības muzejs, kas tur izveidoja savu filiāli. 1965. un 1971. gadā Latvijas PSR Ministru padome lēma par Rundāles pils restaurāciju. 1972. gadā tā kļuva par neatkarīgu muzeju un tika uzsākts intensīvs restaurācijas darbs ar valsts piešķirto ikgadējo finansējumu, kas turpinājās līdz 1992. gadam. Pēc tam restaurācija un pils parka veidošana notika ar mērķa ziedojumu un dotāciju palīdzību. Valsts dotācija muzejam 2006. gadā bija 872 tūkstoši latu, 2007. gadā 1 miljons 330 tūkstoši latu. Papildus no Eiropas Savienības struktūrfondiiem tūrisma infrastruktūras pilnveidošanai Rundāles pilī 2006.-2007. gadā tika piešķirti 1 342 346 latu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma.^[4]

Rundāles pils bija simbols Kurzemes un Zemgales hercogistes bagātībai, varai un kultūras attīstībai 18. gadsimtā. Tā sastāv no diviem stāviem, kuros ir 138 telpas, 43 no tām paredzēts atjaunot vēsturiskos interjerus. To raksturo izsmalcināta baroka arhitektūra ar bagātīgiem dekoratīviem elementiem, kā arī grandiozām interjeru un eksterjeru konstrukcijām. Pils ir izkārtota trijos korpusos, starp kuriem atrodas iekšpagalms. Centrālajā daļā atradās hercoga apartamenti, rietumu spārnā dzīvoja hercogiene un citi ģimenes locekļi, bet austrumu spārns bija atvēlēts reprezentācijas vajadzībām. Pils ansamblī ietilpst arī staļļi ar kariešu pagalmu. Pie pils atrodas parks. Daļu parka veido franču dārzs, kurā 2005. gadā iekārtots rožu dārzs. Ap šo parka daļu, pili un staļļiem izrakts kanāls. Parka daļa aiz kanāla ir medību parks, kuru veido mežs.

2021. gadā Rundāles pils ansambli ar dārzu un mežaparku pieteica UNESCO Pasaules mantojuma objekta statusam.

Rundāles pils kalpu māja "Baltā māja" ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, valsts aizsardzības Nr.6183. "Baltā māja" ir viena no Rundāles pils kompleksa ēkām, kurā no 19.gs. sākuma dzīvoja Rundāles pils kalpotāji. No 1949. gada ēka atradās Rundāles patērētāju biedrības un Bauskas rajona patērētāju biedrības īpašumā, kad "Baltajā mājā" atradās veikals un dzīvojamās telpas. 1997. gadā "Baltā māja" kļuva par Ikertu ģimenes īpašumu, kurā šobrīd izveidota viesu māja.

Ēka celta no māla kleķa, kas ir raksturīgs Zemgales novada ēku celtniecības materiāls.