From Wikipedia, the free encyclopedia
Samteras forta kauja bija Dienvidkarolīnas štatā esošā Samteras forta blokāde, bombardēšana un sagrābšana, ko 1861. gada 12.—13. aprīlī veica Amerikas dienvidu štati. Šis notikums kalpoja par formālu ieganstu Amerikas pilsoņu kara sākumam.[6]
Samteras forta kauja | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Amerikas pilsoņu kara | |||||||
Samteras forta bombardēšana, Currier & Ives darbs | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
ASV (Savienība) | Amerikas Valstu Konfederācija | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Roberts Andersons (kapitulācija) | P. G. T. Boregārds | ||||||
Iesaistītās vienības | |||||||
1. ASV Artilērijas pulka E baterija | Konfederācijas pagaidu spēki | ||||||
Spēks | |||||||
85[2][3] | 500–6 000 (aptuveni)[4] | ||||||
Zaudējumi | |||||||
0[5] | 0[5] |
Neilgi pēc Linkolna uzvaras 1860. gada prezidenta vēlēšanās Dienvidkarolīna paziņoja par atdalīšanos no ASV, un līdz 1861. gada februārim seši citi dienvidu štati bija nākuši klajā ar līdzīgiem paziņojumiem. 7. februārī septiņi štati pieņēma Amerikas Savienoto Valstu pagaidu konstitūciju un pasludināja Montgomeri pilsētu Alabamas štatā par savu pagaidu galvaspilsētu. Februārī Vašingtonā sasauca miera konferenci, kurā nesekmīgi mēģināja atrisināt krīzi. Pārējie dienvidu vergturu štati noraidīja priekšlikumu pievienoties Konfederācijai.
Konfederācijas karaspēks ieņēma visus četrus federālos fortus (izņemot Samteru). Prezidents Bjūkenens izteica oficiālu protestu, taču neveica militāras darbības un nesāka nopietnus militāros sagatavošanās darbus. Tomēr Masačūsetsas, Ņujorkas un Pensilvānijas gubernatori uzņēmās iniciatīvu, iegādājoties ieročus un apmācot kaujiniekus.
1861. gada 4. martā Abrahams Linkolns nodeva prezidenta zvērestu. Savā inaugurācijas uzrunā viņš norādīja, ka, lai gan Konstitūcijai ir prioritāte pār iepriekšējiem "Konfederācijas un pastāvīgās savienības pantiem", šie panti nosaka savienības bezgalību, tāpēc atdalīšanos nevar uzskatīt par likumīgu. Viņš solīja neizmantot spēku pret dienvidu štatiem un neatcelt verdzību tajās teritorijās, kur tā pastāvēja, taču brīdināja, ka izmantos spēku, lai aizsargātu federālo īpašumu.
Dienvidu štati uz Vašingtonu nosūtīja delegāciju, kas piedāvāja samaksāt par konfiscēto federālo īpašumu un vienoties par miera līgumu ar ASV. Linkolns atteicās no sarunām ar Konfederācijas vēstniekiem, pamatojoties uz to, ka Konfederācijas valdība nebija leģitīma, un sarunās bija jāatzīst federālās valdības suverenitāte un leģitimitāte. Tomēr valsts sekretārs Viljams Sjūards uzsāka neformālas sarunas, kurām nebija pozitīva iznākuma.
1861. gada 12. aprīlī pulksten 03:20 Andersonu informēja, ka uguni atklās pēc stundas. 04:30 virs Samteras forta eksplodēja no Džonsona forta raidīts mīnmetēja šāviņš, norādot uz bombardēšanas sākumu. 43 lielgabali atklāja uguni no Džonsona un Moltri fortiem un no peldošām ASV 1. Artilērijas pulka baterijām Čārlstonas ostā un Kamingspointā. Slavenais atdalīšanās atbalstītājs Edmunds Rafins personīgi ieradās Čārlstonā, lai būtu klāt kara sākumā, un viņš veica pirmo pēc signāla izdarīto šāvienu pa fortu. Samteras forta baterijas neatbildēja ar uguni 2,5 stundas.
07:00 kapteinis Abners Dabldejs raidīja pirmo šāvienu no Samteras forta baterijas Kamingspointā. Taču fortā bija tikai 60 lielgabali. Forts bija aizsargāts no apšaudēm, kas tiktu veiktas no kuģiem, bet nebija aizsargāts no konfederātu piekrastes baterijām. Apšaude turpinājās 34 stundas: līdz vakaram, visu nakti un rītu.
Tikmēr otrā valsts pusē 12. aprīļa vakarā federālā armija Džona Vordena vadībā ieņēma Pikensa fortu Floridā.
Kad konfederātu artilērija sagrāva forta centrālo karoga mastu. Jaunais masts vēl nebija uzcelts, kad ieradās konfederācijas pamiera delegācija (pulkvedis Vigfals) un jautāja, vai karoga pazušana nozīmē, ka tas ticis nolaists padodoties. Andersons 1861. gada 13. aprīlī pulkstens 14:00 piekrita pamiera nosacījumiem.
Līdz vakaram saskaņoja padošanās nosacījumus, un 1861. gada 14. aprīlī pulksten 14:30 garnizons nodeva fortu. Apšaudes laikā nebija gājis bojā neviens karavīrs, ievainoti tikai 5 savienības un 4 dienvidnieku karavīri. Vienīgais nosacījums kapitulācijā bija — Andersons paziņoja par salūtu ar 100 zalvēm par godu ASV karogam. Šī salūta laikā sprāgstvielu kaudze eksplodēja, nogalinot vienu karavīru (Daniel Howe) un smagi ievainojot artilēristu grupu, no kuriem viens, Edvards Golvejs, tika ievainots nāvējoši. Tie bija pirmie mirušie pilsoņu karā. Šī iemesla dēļ salūtu pārtrauca tā vidū, un ievainotos nosūtīja uz Čārlstonas slimnīcu. Pārējo garnizonu evakuēja ar tvaikoni "Baltic".
Andersons forta karogu paņēma līdzi uz ziemeļiem.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.