From Wikipedia, the free encyclopedia
Sermulis (Mustela erminea) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs. Tā izplatība ir saistīta ar ziemeļu puslodes arktisko un mēreno joslu, un sermulis ir sastopams visos ziemeļu kontinentos – Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.
| Sermulis Mustela erminea (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Sermulis vasarā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Sermuļi (Mustela) |
| Suga | Sermulis (Mustela erminea) |
| Izplatība | |
 | |
 Sermulis Vikikrātuvē | |
Sermulis ir neliels plēsējs ar tievu, garu, lokanu ķermeni – tā masa ir ap 200 g, bet garums (bez astes) 18,7—32,5 cm. Tēviņi ir lielāki par mātītēm, kājas īsas, aste gara, apmatota, bet ne kupla. Ķermeņa apmatojums biezs un īss. Ziemā ķermeņa apmatojums ir balts, vasarā divkrāsains: galva, mugura, sāni un ekstremitātes ir sarkanbrūnas vai tumši brūnas, pakakle, krūtis un vēders — balti. Astes gals gan ziemā, gan vasarā melns vai brūns. Ziemas kažoks ir daudz biezāks par vasaras kažoku.
Ne visās ģeogrāfiskās vietās sermuļa kažoks ziemā kļūst balts. Reģionos, kas ir vairāk uz dienvidiem, sermulis visu gadu paliek brūns, bet reģionos, kas ziemas laikā ir bagātīgi ar sniegu, sermulis iegūst savu izcilo, balto kažociņu. Sermulis gan izskatā, gan augumā ir līdzīgs abos Amerikas kontinentos dzīvojošajai garastes zebiekstei (Mustela frenata), kura arī ziemeļu reģionos kļūst balta, un tās astes gals paliek tumšs. Abas sugas vienu no otras ir diezgan grūti atšķirt. Galvenā uzkrītošā pazīme ir astes garums; sermulim tā ir daudz īsāka nekā garastes zebiekstei. Ziemeļamerikā sermuli tādēļ bieži sauc par īsastes zebieksti.
Lai arī sermulis ir gandrīz divreiz lielāks par zebieksti, ziemas laikā Latvijā sermuli var viegli sajaukt ar zebieksti, jo abiem ir balts kažoks. Novērojot dabā, ir grūti salīdzināt augumus, bet galvenā atšķirības pazīme ir astes gals, kas sermulim ir melns, kamēr zebiekste ir viscaur balta.[1]
Sermulis izplatīts Ziemeļu puslodes ziemeļu daļā — tā izplatības apgabals aptver lielāko daļu Eiropas un Āzijas ziemeļus, kā arī Kanādu un ASV ziemeļrietumus.[2] Latvijā sermulis ir reti sastopams un mīt visā valsts teritorijā, nedaudz vairāk sastopams ziemeļaustrumu rajonos. Lai gan 19. gadsimta un 20. gadsimta sākumā sermulis bija reti sastopams, iespējams, ka mūsdienās sermuļu skaits Latvijā samazinās, taču nav izpētīti skaita samazināšanās apmēri un iemesli. Viens no iespējamajiem iemesliem ir grauzēju populācijas, kas ir viens no sermuļa pārtikas avotiem, samazināšanās, lauksaimniecības attīstības dēļ. Sermulis, lai regulētu trušu populāciju, ir ieviests Austrālijā un Jaunzēlandē.
Sermulis mājo visdažādākajās vietās — mežmalās, izcirtumos, laukmalās un grāvmalās, ūdenstilpju piekrastēs un citur. Dažkārt ziemā sastopams arī apdzīvotās vietās un to tuvumā. Sermulis mājo alās, lai gan pats tās nerok, bet aizņem grauzēju, piemēram, ūdensžurku veidotās alas. Dažkārt midzeni ierīko arī akmeņu kaudzēs, iedobumos zem koku saknēm, zem kritušiem kokiem, zemos koku dobumos, blīvā niedru sagāzumā un tamlīdzīgās vietās. Midzeni izklāj ar sausu zāli, lapām vai sūnām un zīdītājdzīvnieku apmatojumu. Sermuļa individuālā teritorija ir vidēji 0,2—0,3 km2.
Sermulis ir aktīvs galvenokārt naktī, dienā tas ļoti reti izlien no savas alas. Pateicoties savam lokanajam un slaidajam ķermenim, tas medī gan pazemē, grauzēju alās, gan virs zemes. Sermulis, kad meklē medījumu, pa zemi pārvietojas zigzag veidā īsiem lēcieniem. Tas ir ļoti ātrs dzīvnieks, spēj veikli rāpties krūmos un kokos. Veiklībā kokā tas neatpaliek no vāveres, un spēj norāpties no koka ar galvu pa priekšu. Ļoti labi peld, tādēļ sermulis ir kolonizējis arī salas, kas neatrodas pārāk tālu no krasta. Pa jūru sermulis var nopeldēt līdz 1,5 km.
Sermuļa dabīgie ienaidnieki ir vilki, lapsas, koijoti, kaķi un āpši.
Sermuļa galvenā barība ir sīkie un vidēja lieluma zīdītājdzīvnieki (peles, kurmji, truši un ūdensžurkas), arī putni, to olas, abinieki, zivis un kukaiņi. Sliktos barības apstākļos ēd kritušus dzīvniekus un ogas. Kad barības netrūkst, veido krājumus.
Sermulis spēj nogalināt upuri, kas ir daudz lielāks par pašu mednieku. Ļoti bieži sermulis nokož upuri, pārlaužot tā kakla skriemeļus pie galvas pamatnes, nesavainojot pārējo ķermeni. Zinātnieki uzskata, ka tādā veidā medījums ilgāk uzglabājas svaigs sermuļa noliktavās. Lai arī pastāv mīts, ka sermulis trusi spēj nohipnotizēt un pienākt tam pavisam klāt, lai nokostu, video novērojumos sermulis trušus dzenā tik ilgi, līdz tie ir pārguruši.[3] Paņēmiens, ko lieto sermulis un pārējie sermuļu dzimtas dzīvnieki, nokožot upurus pie galvaskausa pamatnes, ir ļoti efektīvs tādēļ, ka plēsējs sasniedz smadzeņu centrus, kas atbild par elpošanu.
Sermulis ir ļoti teritoriāls un savā teritorijā necieš citus sava dzimuma sermuļus. Vairojas reizi gadā. Pārošanās notiek pavasarī un vasaras sākumā. Mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem. Tā kā mātītei ir embrioniskā diapauze, grūsnība ilgst 9—10 mēnešus. Mazuļi piedzimst nākamā gada pavasarī, metienā 3—18, vidēji 4—8 mazuļi. Mazuļus aprūpē abi vecāki, kuri līdz rudenim dzīvo kopā, bet vēlāk, mazuļiem kļūstot patstāvīgiem, atgriežas katrs savā teritorijā.
Viduslaikos valdīja uzskats, ka sermulis tik ļoti uztraucas par sava kažociņa tīrību, ka nomirst, ja to nosmērē – līdz ar to tas bija "aristokrātiskās tīrības" simbols un ar sermuļādu izoderētas mantijas kalpoja kā monarhu regālija.[4]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
