Spāņu valodas Vikipēdija, brīvā enciklopēdija

Spāņu jeb kastīliešu valoda (español jeb castellano) ir indoeiropiešu valodu saimes, romāņu valodu grupas valoda, kura ir dzimtā valoda gandrīz 400 miljoniem cilvēku galvenokārt Ibērijas pussalā un Amerikā.

Skaņu izruna spāņu valodā

• a — a
• b — vārda sākumā vai pēc m un n — b, citur — v
• c — k izņemot pirms e un i, kad izrunā kā θ (šļupstošs s)
• ch — č
• d — d
• e — e
• f — f
• g — g, izņemot pirms e un i, kad izrunā kā h
• gu — pirms e un i — g
• h — neizrunā
• i — i
• j — h
• k — k (tikai aizgūtos vārdos)
• l — l
• ll — ļj (var variēt, piem., lj, ļ, j atkarībā no reģiona)
• m — m
• n — n
• ñ — ņj
• o — o
• p — p
• qu — k
• r — r
• s — s
• t — t
• u — u
• v — vārda sākumā vai pēc m un n — b, citur — v
• w — w (tikai aizgūtos vārdos)
• x — ks
• y — pirms patskaņiem — j,atsevišķi — i
• z — θ (šļupstošs s)

Uzsvars

Uzsvērta:

• priekšpēdējā zilbe, ja vārds beidzas ar patskani vai n, vai s (flores);

• pēdējā zilbe, ja vārds beidzas ar līdzskani, kas nav n vai s (trabajar);

• pārējos gadījumos uzsvars tiek atzīmēts virs attiecīgā burta (corazón).

Artikuls (El artículo)

Spāņu valodā ir:

• noteiktais artikuls

• nenoteiktais artikuls

Skatīt arī

• Spāņu īpašvārdu atveidošana

s d l Eiropas Savienības oficiālās valodas Angļu Bulgāru Čehu Dāņu Franču Grieķu Horvātu Igauņu Īru Itāļu Latviešu Lietuviešu Maltiešu Nīderlandiešu Poļu Portugāļu Rumāņu Slovāku Slovēņu Somu Spāņu Ungāru Vācu Zviedru