Svalbāras līgums
From Wikipedia, the free encyclopedia
Svalbāras līgums, sākotnēji Špicbergenas līgums, pilnā nosaukumā «Līgums starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu»[2] ( angļu: Treaty between Norway, The United States of America, Denmark, France, Italy, Japan, the Netherlands, Great Britain and Ireland and the British overseas Dominions and Sweden concerning Spitsbergen) ir līgums, kurš nosaka Norvēģijas suverenitāti pār Svalbāras arhipelāgu Arktikā.
Pilnais nosaukums
Līgums starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu. | |
---|---|
Līguma ratificētāji | |
Parakstīts | 1920. gada 9. februārī |
Vieta | Parīze, Francija |
Stājies spēkā | 1925. gada 14. augustā |
Kondīcija | Visu parakstītājvalstu ratificēšana |
Dalībvalstis | 46[1] |
Glabātājs | Francijas Republikas valdība |
Valodas | franču un angļu |
Spitsbergen Treaty at Wikisource |
Līgums tika noslēgts Parīzē 1920. gada 9. februārī Versaļas sarunu laikā pēc Pirmā pasaules kara, un tā būtība bija radīt likumisku regulējumu teritorijā, kas līdz tam bija nevienai valstij nepiederoša. Norvēģijas administrācija pār arhipelāgu tika nodibināta uzreiz pēc līguma ratificēšanas visās to parakstījušajās valstīs 1925. gadā. Svalbārai dažkārt pieskaitītā Jana Majena sala nav šī līguma priekšmets.