Tarrakonas Spānija

Tarrakonas Spānija (latīņu: Hispania Tarraconensis) bija viena no trim romiešu provincēm Pireneju pussalā, kas veidoja Romiešu Spāniju no 1. gadsimta pr.Kr. līdz 3. gadsimtam. Provinces galvaspilsēta bija Tarrakona (latīņu: Tarraco).

Thumb — Tarrakonas Spānijas izvietojums Romas impērijā 117. gadā.

Šajā provincē iekļāvās Pireneju pussalas Vidusjūras austrumu piekraste, Baleāru salas, kā arī pussalas ziemeļu un ziemeļrietumu Atlantijas piekraste. Dienvidos province robežojās ar Bētikas provinci, bet dienvidrietumos ar Luzitānijas provinci.

Pēc Kantabrijas kariem 29—19 gados pr.Kr. visi Pireneji nonāca Romas varā. Kantabri bija pēdējā tautība, kas vēl bija saglabājusi neatkarību.

Tarrakonas Spānijas province tika izveidota Tuvās Spānijas (latīņu: Hispania Citerior), Galēkijas (latīņu: Gallaecia) un Tālās Spānijas (latīņu: Hispania Citerior) daļas provinču vietā 27. gadā pr.Kr. imperatora Augusta Oktaviāna provinču reformas laikā. Tā ieguva imperatora provinces statusu, atšķirībā no divām pārējām Pireneju provincēm, kas palika senāta kontrolē. Province tika sadalīta septiņos tiesu apgabalos: Tarrakona, Jaunā Kartāga, Cēzarauguta, Klūnija, Lukusaugusta, Asturika Augusta un Brakara Augusta.

60. gadā par Tarrakonas Spānijas prokuratoru kļuva Servijs Sulpicijs Galba. 68. gadā viņš pievienojās Vindeksa sacelšanās kustībai, bet pēc Vindeksa nāves un imperatora Nerona pašnāvības pats kļuva par imperatoru.

73. gadā par Tarrakonas Spānijas prokuratoru tika iecelts Plīnijs Vecākais. Imperators Karakalla no Tarrakonas Spānijas atdalīja Antonina Jaunās Tuvās Spānijas provinci, kas dienvidos robežojās ar Douru upi un bija izvietota pussalas ziemeļrietumu daļā. Par tās eksistenci ir zināms vienīgi no uzrakstiem. Visdrīzāk 3. gadsimta 30. gados šī province tikai likvidēta.

Pēc Diokletiāna 293. gada reformas province tika sadalīta trijās daļās: Galēkijā (latīņu: Gallaecia), Kartagēnikā (latīņu: Carthaginiensis) un Tarrakonikā (latīņu: Tarraconensis).

Tarrakonas Spāniju Roma zaudēja 5. gadsimta sākumā vestgotu iebrukuma rezultātā, kad tajā pat laikā sākās basku un kantabru sacelšanās. Rezultātā Tarrakonas Spānijas teritorijā izveidojās Vestgotu karaliste.

Romiešu iebrukums Tarrakonas Spānijas teritorijā ļāva tiem izmantot šo zemi derīgo izrakteņu ieguvē. Šeit tika iegūti dažādi metāli, īpaši zelts, alva un sudrabs. Šeit ieguva arī cinobru (dzīvsudraba rūda), vizlu un marmoru. Lasmedulas aluvialā zelta raktuves rāda, ka romiešu inženieri izstrādāja atradnes lielos mērogos, izmantojot līdz pat 48 km garus akveduktus, lai pievadītu apkārtējos kalnos ūdeni. Laižot pāri mīkstiem iežiem ātras ūdens straumes viņi ar hidrauliskām metodēm (Ruina montium) ieguva lielu zelta daudzumu. Kad virszemes zelta iegulas izsīka, viņi izsekoja zelta iegulām pazemes tuneļos un izmantoja dedzināšanu, lai saskaldītu daudz cietākas zeltu saturošās rūdas. Plīnijs Vecākais savās atskaitēs parādīja metodes, kādas tika izmantotas Spānijā, domājams, pamatojoties uz saviem personīgajiem novērojumiem.

Bez derīgajiem izrakteņiem šeit gatavoja vīnu un olīveļļu, kā arī eksportēja koksni.