From Wikipedia, the free encyclopedia
Teodors (Kristiāns Johans Dītrihs) fon Grothuss (vācu: Theodor (Christian Johann Dietrich) Freiherr von Grotthuß; 1785-1822) bija vācbaltiešu dabaszinātnieks. Pirmās elektrolīzes teorijas ("Grothusa mehānisma") izveidotājs. Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs, kuras 1818. gada 6. novembra sēdē tika nolasīts viņa slavenais traktāts "Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību".[1]
| ||||||||||
|
Teodors Grothuss cēlies no senas Livonijas ordeņa bruņinieku Grothusu dzimtas. Zināms, ka 1505. gadā Livonijas mestra Valtera fon Pletenberga brālis Johans pārdeva savus zemes īpašumus tagadējā Bauskas novadā (toreizējās Bauskas fogtejas teritorijā) bruņiniekam Oto fon Grothusam (miris 1527). Pirmā dzimtas pils atradusies Īslīces upītes krastā Rundālē. 1681. gadā Grothusi šo īpašumu pārdeva un 1735. gadā to iegādājās Ernests Johans Bīrons, kas netālu no tās uzcēla Rundāles pili.
Viņa tēvs komponists un pianists Dītrihs Evalds Grothuss (1751–1786) bija Krievijas Impērijas armijas kapteiņa Johana Gebharda Grothusa un Aleksandrīnas Brinkenas (Alexandrine Dorothea von den Brincken) dēls. Kā liels mūzikas mīļotājs viņš bija draudzīgās attiecībās ar komponistu Kārli Filipu Emanuēlu Bahu (J. S. Baha dēlu) un komponistu Johanu Ādamu Hilleru (1728-1804), kas 1785.-1786. gadā bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma kapelmeistars. Viņa tēvabrālis bija vācbaltiešu valstvīrs Johans Ulrihs fon Grothuss (1753-1815), kas pēc Kurzemes hercogistes aneksijas kļuva par Krievijas Impērijas galma padomnieku. Viņa māte Elizabete Eleonora (1755–1831) bija Johana Rafaēla Grothusa un Elizabetes Sofijas Hānbomas (v. Hahnbohm) meita.[2]
Dzimis kā Kristiāns Johans Dītrihs Grothuss vecāku ceļojuma laikā 1785. gada 20. janvārī Leipcigā, Saksijas kūrfirsta valstī. Stāsta, ka viņa tēvocis Fēlikss Veise (F. Weisse) piecas dienas pēc viņa piedzimšanas devies pie Leipcigas universitātes rektora Zamuela Morusa (S.F. Morus) un ieguvis jaundzimušajam imatrikulācijas apliecību (inscriptionis diploma).[3] 1786. gadā ģimene atgriezās Ēvalda Grothusa Lielberķenes muižā (Groß-Berken) Zemgalē, kur tēvs pēc dažiem mēnešiem nomira (pēc citām ziņām tēvs miris Geduču muižā). Vēlāk ģimene pārcēlās uz Geduču (Geddutz, Gedučiai) muižu aiz tagadējās Latvijas - Lietuvas robežas. Mācījās pie mājskolotājiem, spēlēja uz tēvam dāvātā F. E. Baha klavesīna, lasīja tēva atstātās grāmatas un sapņoja kļūt par gleznotāju vai mūziķi. Jau bērnībā saslima ar hronisku kaiti, ārstējās Jelgavā, kur sadraudzējās ar nākamo ārstu un aptiekāru Heinrihu Bideru (1783-1833) un sāka interesēties par ķīmiju.
1803. gadā Grothuss devās studēt dabaszinātnes uz Leipcigas universitāti, tad drīz vien uz Parīzi, kur klausījās lekcijas Politehniskajā augstskolā (École Polytechnique). Pēc Francijas un Krievijas attiecību pasliktināšanās Grothuss 1804. gada septembrī atstāja Parīzi un devās uz Itāliju, kur Neapolē profesora Frančesko Pakiani (F.G.M. Pacchiani) laboratorijā veica pētījumus elektrolīzē. Rezultāti tika publicēti 1805. gadā Romā, pēc tam arī Parīze un Londonā. Franču revolūcijas ideju ietekmē viņš Itālijā mainīja dižciltīgo vārdu un savus darbus publicēja kā Teodors Grothuss. 1806. gada rudenī Grothuss atgriezās Parīzē, kur tika uzņemts par goda biedru Parīzes Galvaniskajā biedrībā (Société galvanique de Paris).
1808. gadā atgriezās Geduču muižā, kur nodzīvo visu mūžu. 1812. gada kara laikā Grothusu ievainoja un viņš devās bēgļu gaitās uz Pēterburgu, vēlāk uz Tērbatu, kur nesekmīgi centās dabūt vietu universitātē.
Daudzus ķīmiskos eksperimentus viņš veica sava drauga H. Bidera vadītajā Jelgavas Kumerova aptiekā. No 1817. gada aktīvi darbojās Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā, kuras rakstos 1819. gadā publicēja savu fundamentālo traktātu "Par gaismas ķīmisko darbību un elektrību" (Über die chemische Wirksamkeit des Lichtes und der Elektricität). Biedrības sēdēs desmit reižu apspriesti ievērojamākie T. Grothusa darbi. 1822. gada 26. martā 37 gadu vecumā viņš depresijas brīdī nošāvās. Savā testamentā visus fizikas un ķīmijas aparātus un preparātus, arhīvu, bibliotēku un pārējo īpašumu novēlēja Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai.[4]
Pēc viņa nāves ilgu laiku Teodora Grothusa devums dabaszinātņu attīstībā netika pienācīgi novērtēts līdz pat 1906. gadam, kad viņa grāmata par elektrību un gaismu (Abhandlungen über Elektrizität und Licht) tika iespiesta cita vācbaltiešu ķīmiķa Vilhelma Ostvalda kopš 1889. gada izdotajā sērijā "Eksakto zinātņu klasiķi" (Klassiker der exakten Wissenschaften). 1966. gadā Jānis Stradiņš izdeva monogrāfiju par Teodora Grothusa izcilo lomu ķīmijas vēsturē, kas Grothusa vārdu padarīja pazīstamu ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Krievijā un citās PSRS republikās.[5]
Teodors Grothuss publicējis 102 zinātniskus rakstus periodiskos izdevumos vācu, franču un angļu valodā - Journal für Chemie und Physik (34 rakstus), Allgemeine nordische Annalen der Chemie für die Freunde der Naturkunde und Arzneiwissenschaft (28 rakstus), Annalen der Physik und der physikalischen Chemie (11 rakstus), Journal für die Physik, Chemie und Mineralogie (8 rakstus), Annales de chimie et de physique (7 rakstus) u.c.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.