Valodniecība
zinātne par cilvēka valodu / From Wikipedia, the free encyclopedia
Valodniecība jeb lingvistika (no latīņu: lingua — 'valoda') ir zinātne par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Izšķir vispārējo un konkrēto valodniecību (pētī kādu valodu, valodu grupu vai saimi). Tradicionāli valodniecību veido semantika, sintakse un fonoloģija,[1] bet valodas sistēmas līmeņus un apakšsistēmas pēta arī fonētika, gramatika, leksikoloģija, frazeoloģija, stilistika, valodas attīstību aplūko valodas vēsture, etimoloģija, valodas funkcionēšanu sabiedrībā — dialektoloģija, sociolingvistika un citas nozares.
Valodniecības pirmsākumi ir meklējami jau pirms mūsu ēras senajos kultūras centros — Senajā Divupē, Sīrijā, Mazāzijā un Senajā Ēģiptē, kā arī Senajā Indijā, Senajā Grieķijā un Romā. 19. gadsimta sākumā radās vēsturiski salīdzināmā valodniecība, valodniecība kļuva par patstāvīgu zinātni. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Ferdinands de Sosīrs izveidoja valodniecības strukturālisma skolu. Viņš tiek uzskatīts par modernās valodniecības pamatlicēju. Mūsdienu lingvistikā liela loma ir psiholingvistikai, kā arī pētījumiem lingvistikas tehnoloģiskajam lietojumam — datorlingvistikai.