Ģermānija

Par Ģermāniju (latīņu: Germania) romieši sauca teritoriju, ko apdzīvoja ģermāņi. Mūsdienās tā atbilst aptuveni Nīderlandes un Vācijas (nedaudz arī Čehijas un Polijas) teritorijai. Tās dabiskās robežas ziemeļos bija Baltijas jūra un Ziemeļjūra, rietumos — Reina, bet dienvidos — Alpi un Donava. Ģermānijas austrumu robeža ar sarmatu un aistu zemēm bija Vislas upe un Karpati.

Šis raksts ir par ģermāņu apdzīvotu teritoriju. Par citām jēdziena Ģermānija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Neilgi pastāvējusī Romas impērijas Ģermānijas province (dzeltenās nokrāsās), reizēm dēvēta par "Seno Ģermāniju" (Germania Antiqua).

Lielā Ģermānija (Magna Germania) kopā ar Romas impēriju ap 98. gadu p.m.ē.

Romieši vairākkārt centās iekarot Ģermāniju, no 7. gada p.m.ē. līdz 9. gadam m.ē. līdz Elbas upei pastāvēja Ģermānijas province, vēlāk dēvēta par "Seno Ģermāniju" (Germania Antiqua). Pēc ģermāņu pretuzbrukumiem Romas impērijas robeža nostiprinājās gar Reinas un Donavas upēm. Neatkarīgo Ģermāniju romieši sauca par Lielo Ģermāniju (Magna Germania), bet iekarotā Ģermānija iedalījās divās provincēs: Lejasģermānijā (Germania Inferior, galvaspilsēta — Colonia Agrippinensis/Ķelne) un Augšģermānijā (Germania Superior, galvaspilsēta — Moguntiacum/Mainca).

Skatīt arī

• Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām