Avots (Engrs)

Avots (franču: La Source) ir franču neoklasicisma gleznotāja Žana Ogista Dominika Engra eļļas krāsas glezna. Gleznu viņš iesāka 1820. gadā Florencē, bet pabeidza to tikai 1856. gadā Parīzē.^[4][5] Kad Engrs pabeidza darbu pie "Avota", viņš bija 76 gadus vecs,^[6] jau slavens^[7] un École des Beaux-Arts prezidents.^[8] Aktā redzamās sievietes poza var tikt salīdzināta ar citu viņa darbu, Venus Anadyomene (1848)^[9] un ir Knidas Afrodītes jeb Venus Pudica attēlojums.^[8] Divi no Engra audzēkņiem, gleznotāji Pols Balzē un Aleksandrs Degofs, palīdzēja fona un ūdens trauka gleznošanā.^[4]

Avots
La Source
Mākslinieks	Žans Ogists Dominiks Engrs, Aleksandrs Degofs, Pols Balzē [1][2][3]
Gads	1856
Medijs	audekls, eļļas krāsa [2][3]
Kustība	neoklasicisms
Izmēri	163 cm (64 in)[3][2] × 80 cm (31 in)[3][2]
Atrašanās vieta	Orsē muzejs, Parīze, Francija
Īpašnieks	Tangijs Dišatels, French State
Kolekcija	Luvras glezniecības departaments, Orsē muzejs [3]
Inventāra nr.	RF 219 [3][2]
Identifikatori	Joconde ID: 000PE001514 Bildindex der Kunst und Architektur ID: 20364924
[labot Vikidatos]

Apraksts

Gleznā attēlota klinšu spraugā stāvoša kaila sieviete, kura tur rokās krūku, no kuras plūst ūdens. Viņa attēlo ūdens avotu, kas klasiskajā literatūrā ir svēts mūzām un poētiskas iedvesmas avots.^[10] Viņa stāv starp diviem ziediem, ko var "ievainot vīrieši, kas vēlas tos noplūkt"^[10] un viņu ierāmē efeja, Dionīsa, nekārtību, atjaunošanās un ekstāzes dieva, augs.^[10] Ūdens, ko viņa lej, atdala viņu no skatītāja, straumei atzīmējot robežas, kuru šķērsošana ir simboliski nozīmīga.^[10]

Marmora statuja, kas radīta pēc "Avota" līdzības. Šo izstādi pasūtīja Dorabdži Tata un uzdāvināja to Velsas prinča muzejam, Mumbajā, kur tā tika izstādīta apskatei.

Tēma

Mākslas vēsturnieki Frānsisa Faula un Ričards Tomsons norāda, ka gleznā pastāv "simboliska sievietes un dabas vienotība", ziedošajiem augiem un ūdenim kalpojot kā fonam, ko Engrs piepilda ar sievietes "sekundārajiem atribūtiem".^[11]

Kritiķu atsauksmes

Pirmā izstāde, kurā parādījās "Avots", notika 1856. gadā, gadu pēc tās pabeigšanas.^[12] Glezna saņēma labas atsauksmes.^[7] Tangijs Dišatels gleznu 1857. gadā iegādājās par 25 000 frankiem. 1878. gadā gleznu iegādājās valsts un nodeva to Luvras muzejam. 1986. gadā to pārvietoja uz Orsē muzeju.^[4] Glezna bieži piedalījusies izstādēs un plaši publicēta.^[4][13]

Holdeins Makfols grāmatā "Glezniecības vēsture: Franču ģēniji" apraksta "Avotu" kā Engra "izcilāko aktu, ar kuru viņš ir galvenokārt pazīstams".^[14] Kenets Klārks savā grāmatā "Sievišķais skaistums" novērojis, ka "Avots" ticis aprakstīts kā "skaistākā figūra franču glezniecībā".^[15] Valters Frīdlenders grāmatā "Davids līdz Delakruā" atsaucies uz "Avotu" vienkārši kā slavenāko Engra gleznu.^[16]

Gleznas modele bija Engra mājas pārvaldnieka meita.^[14] Savā romānā Confessions of a Young Man īru rakstnieks Džordžs Mūrs rakstīja, saistībā ar mākslas darbu morāli, "man nerūp, ka Engra "Avota" cena bija kādas sešpadsmitgadīgas kalpones tikums. Tas, ka modele nomira no dzeršanas un slimībām slimnīcā nav nekas, salīdzinot ar to, ka tika radīts "Avots", izsmalcināts nevainīguma sapnis."^[17]