Dzelzs laikmets

Arheoloģijā par dzelzs laikmetu sauc cilvēces attīstības stadiju, kad cilvēki iemācījās apstrādāt dzelzi un izgatavot no tās ieročus un darbarīkus. Šis laikmets dažādos pasaules reģionos sācies atšķirīgos laikos, atkarībā no tehnoloģiskā attīstības līmeņa un kultūras apstākļiem. Pāreja uz dzelzs izmantošanu bija pakāpeniska, taču būtiski mainīja gan ikdienas dzīvi, gan politisko varu sadalījumu daudzās senajās sabiedrībās. Dzelzs laikmets ievērojami ietekmēja sabiedrības struktūru, lauksaimniecības ražīgumu un militārās spējas, veicinot jaunu civilizāciju rašanos un izplešanos. Šī jaunā materiāla ieviešana bieži vien sakrita ar citām izmaiņām aizvēsturiskajās sabiedrībās, piemēram, jaunu lauksaimniecības tehniku, reliģisko uzskatu un mākslas stilu rašanos.

Arheologi bieži sadala šo laikmetu vairākos posmos, balstoties uz atradumiem un reģionālajām īpatnībām.

Dzelzs laikmeta ilgums

Dzelzs laikmets ir pēdējais lielais aizvēstures periods, kas sekoja pēc vara laikmeta un bronzas laikmeta.

Dzelzs laikmeta sākums norisinājās atšķirīgos laikos dažādos pasaules reģionos. Visagrākās liecības par dzelzs apstrādi ir sastopamas Tuvajos Austrumos, kur Anatolijā — Hetu civilizācijas teritorijā — dzelzs izmantošana parādījās ap 1200.–1000. gadu pirms mūsu ēras. No Anatolijas dzelzs apstrādes tehnoloģijas izplatījās uz Levantu, Mezopotāmiju un tālāk uz citām teritorijām.^[1] Dienvidāzijā dzelzs laikmets sākās aptuveni tajā pašā periodā — ap 1200.–1000. gadu pirms mūsu ēras.^[2]

Subsahāras Āfrikā dzelzs apstrāde attīstījās neatkarīgi no Vidusjūras baseina ietekmes. Viens no agrīnākajiem centriem bija Nok kultūra (mūsdienu Nigērijas teritorijā), kur dzelzs lietošana ir datēta ap 1000. gadu pirms mūsu ēras. Šī tehnoloģija vēlāk izplatījās plašā teritorijā Rietumāfrikā, Centrālāfrikā un Austrumāfrikā.^[3][4]

Eiropā dzelzs laikmets sākās vēlāk nekā Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā. Dienvideiropā – Grieķijā, Balkānos un Apenīnu pussalā — dzelzs izmantošana kļuva izplatīta ap 1100.–900. gadu pirms mūsu ēras. Centrāleiropā dzelzs laikmets sākās aptuveni 800. gada p.m.ē., savukārt Ziemeļeiropā tas aizsākās vēlāk – ap 500. gada p.m.ē..^[5][6][7]

Austrumāzijā dzelzs laikmets sākās Ķīnā Džou dinastijas laikā, ap 800.–600. gadu pirms mūsu ēras.^[6]

Amerikas kontinentā dzelzs laikmets klasiskajā nozīmē nebija sastopams pirms eiropiešu ierašanās. Vietējās civilizācijas – piemēram, maiji, acteki un inki – neapstrādāja dzelzi, un šī tehnoloģija tika ieviesta tikai pēc 15. gadsimta, kolonizācijas laikmetā.^[8]

Dzelzs laikmets Eiropā beidzās starp 27. un 68. gadu p.m.ē., kad Romas impērijā attīstījās izglītība un uzlabojās sabiedrības dzīves kvalitāte. Šāds atskaites punkts gan uzskatāms par visai nosacītu, jo Ziemeļeiropas iedzīvotāji turpināja dzīvot dzelzs laikmetā.

Dzelzs laikmeta tehnoloģija

Dzelzs laikmeta dzelzs cirvis. Atrasts Gotlandē (Zviedrija)

Kas attiecas uz dzelzs laikmeta tehnoloģisko pusi, tad jāatzīmē, ka dzelzij, salīdzinājumā ar bronzu, bija virkne būtisku priekšrocību. Dzelzs rūda daudz plašāk nekā vara vai alvas rūda bija izplatīta daudzos Eiropas reģionos. Tādēļ, pārejot no bronzas uz dzelzs pielietošanu, ievērojami samazinājās transporta izmaksas.

Lai iegūtu bronzu, bija jāsakausē varš ar alvu. Toties dzelzi varēja iegūt tieši no rūdas, neveicot nekādus sakausējumus. Rezultātā arī metalurģiskais process stipri vienkāršojās. Tomēr dzelzs tehnoloģijai bija arī savi trūkumi. Dzelzs, salīdzinājumā ar varu, alvu un to sakausējumu - bronzu, daudz grūtāk padevās apstrādei. Dzelzs laikmeta sākumā un vēl ilgi tā gaitā kausēšanas krāsnīs tā arī neizdevās iegūt pietiekami augstu temperatūru, lai no rūdas izdalītu dzelzi un bez lielas dažādu piemaisījumu devas. Tādēļ dzelzs rūda tika uzkarsēta, no tās mehāniskā veidā tika izlobīti dzelzs komponenti, kuri pēc tam vēlreiz tika uzkarsēti un "salipināti" lielākos gabalos, kurus varēja transportēt vai izmantot kalšanai — galīgas lietošanas priekšmetu izgatavošanai.

Ņemot vērā šīs dzelzs apstrādes grūtības, no dzelzs sākotnēji izgatavoja pārsvarā liela izmēra, smagus darbarīkus vai ieročus. Bronza, tāpat kā sudrabs vai zelts, saglabāja savu lomu dažādu dekoratīvu elementu vai ne pārāk intensīvi lietojamu instrumentu un darbarīku izgatavošanā.

Tiek uzskatīts, ka pirmie dzelzs tehnoloģiju varētu būt apguvuši heti vēl ilgi pirms dzelzs laikmeta plašākas izplatības — starp 2000. un 1500. gadu p.m.ē. No viņiem šo tehnoloģiju drīz pārņēma pārējie Vidējo Austrumu un tai tuvākie Vidusjūras reģioni, galvenokārt Senā Grieķija un Roma, kā arī virkne barbaru cilšu. Tomēr bija nepieciešami vairāki gadsimti, lai dzelzs tehnoloģija izplatītos pa visu Eiropas apdzīvoto daļu.

Dzelzs laikmeta periodi

Halštates periods

Halštates periods (1200.-400. gads p.m.ē.), tā nosaukts pēc pirmajiem dzelzs priekšmetu atradumiem pie Halštates pilsētiņas Austrijā, uz dienvidrietumiem no Vīnes. Līdzīgi priekšmeti atrasti arī citos Austrijas reģionos un Bavārijā. Dzelzs laikmeta Halštates periods raksturojas ar dzelzs apstrādes tehniku, kurā atrodami gan Centrālās Eiropas, gan Vidējo Austrumu meistariem raksturīgi paņēmieni.

Halštates atradumi liecina par prasmīgu dzelzs tehnoloģijas pielietošanu, izgatavojot zobenus, dunčus, nažus, cirvjus, bruņas un pat dzelzs ornamentus, piemēram, uz zirglietu izstrādājumiem. Halštates sabiedrība izcēlās arī ar pārsteidzošu pārticību. Tiesa, tās pamatā bija ne tikai dzelzs tehnoloģija, bet arī sāls raktuves, kurās izmantoja dzelzs darbarīkus.

Latēnas periods

Latēnas (La Téne) periods (450.-50. gadā p.m.ē.), nosaukts pēc apdzīvotas vietas Šveicē, kur atrasti metālizstrādājumi, izpildīti ļoti augstā profesionālā līmenī. Tai skaitā, meistarīgi apstrādāti, augstas kvalitātes kaujas ieroči (zobeni, dunči u.c.), kas atspoguļo ne tikai Dzelzs laikmeta tehnoloģijas augsto attīstības pakāpi, bet arī sabiedrības dzīves veidu. Latēnas kultūrai raksturīga ne tikai metālapstrādes tehnoloģija, bet arī prasmīgi uzbūvēti, stipri kalnu cietokšņi.

Daudzi vēsturnieki atzīmē, ka lielākie nopelni dzelzs laikmeta tehnoloģijas izstrādāšanā un noslīpēšanā bija ķeltiem. Arheoloģiskajos izrakumos, it īpaši Latēnā, atrasto priekšmetu apdare satur feniķiešu, etrusku, skitu un Centrāleiropas līdzenumus apdzīvojošo tautu tradīciju elementus.

Dzelzs laikmets Latvijā

Pamatraksts: Dzelzs laikmets Latvijā

Latvijas teritorijā dzelzs laikmets ilga no 1. līdz 1200. gadam.