Eksistence

Eksistence jeb pastāvēšana ir filozofisks un ontoloģisks jēdziens, kas apzīmē objekta esamību un tā spēju mijiedarboties ar fizisko vai mentālo realitāti. Eksistences jēdziens ir centrāls dažādās filozofijas nozarēs, tostarp metafizikā, epistemoloģijā un fenomenoloģijā.

Šis raksts ir par filozofisku jēdzienu. Par 1999. gada filmu skatīt rakstu Eksistence (filma).

Filozofijā eksistenci bieži aplūko divējādi — kā materiālo esamību un kā abstraktu vai mentālu pastāvēšanu. Materiālā eksistence attiecas uz fiziskiem objektiem un parādībām, kas tiek uztverti ar maņām vai tiek konstatēti zinātniskā ceļā. Savukārt mentālā eksistence ietver idejas, domas un konceptus, kas pastāv apziņā, neatkarīgi no to fiziskās manifestācijas.^[1]

Eksistences problemātiku plaši pētījuši tādi domātāji kā Renē Dekarts, kurš ar savu slaveno apgalvojumu "Cogito, ergo sum" ("Domāju, tātad esmu") uzsvēra pašapziņu un domāšanu kā eksistences pierādījumus. Martins Heidegers eksistenci analizēja caur esamības (Sein) un eksistences (Dasein) atšķirību, pievēršoties cilvēka eksistences un tās autentiskuma jautājumiem.^[2]

Mūsdienu zinātnē eksistence tiek apskatīta arī caur kvantu mehānikas un matemātiskās loģikas prizmu, kur, piemēram, daļiņu eksistence var būt atkarīga no novērošanas.^[3] Informatikā un virtuālajā realitātē eksistences jēdziens tiek paplašināts, aptverot digitālās būtnes un mākslīgā intelekta mijiedarbību ar realitāti.^[4]

Eksistences definēšana un pierādīšana ir bijusi viens no centrālajiem filozofijas jautājumiem, un tā joprojām tiek aktīvi pētīta dažādās disciplīnās.