Lacio
Itālijas reģions From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Lacio (itāļu: Lazio, izrunā: /ˈlattsjo/, latīņu: Latium) ir viens no 20 Itālijas administratīvajiem reģioniem. Tas atrodas Apenīnu pussalas centrālajā daļā pie Tirēnu jūras. Reģions ziemeļrietumos robežojas ar Toskānu, ziemeļos ar Umbriju, ziemeļaustrumos ar Marki, austrumos ar Abruco un dienvidaustrumos ar Molizi un Kampāniju. Lacio administratīvais centrs ir Roma, Itālijas galvaspilsēta, kas ir nozīmīgs politisks, saimniecības, kultūras un tūrisma centrs ar pasaules nozīmes vēsturisko mantojumu. Roma teritorijā kā pilsētas anklāvs atrodas Vatikāna pilsētvalsts. Lacio ir viens no visvairāk apdzīvotajiem un saimnieciski attīstītākajiem Itālijas reģioniem, pēc iedzīvotāju skaita ieņemot otro vietu valstī (pēc Lombardijas).[1] Reģiona platība ir 17 232 km², un 2025. gadā iedzīvotāju skaits bija aptuveni 5,71 miljoni.[2] Nākamās lielākās pilsētas ir Latīna un Gvidonija Montečelio.
Remove ads
Vēsture
Senākajā vēstures periodā Lacio (vēsturisko Latijas) teritoriju apdzīvoja dažādas itāļu ciltis, tostarp latīņi, kā arī etruski ziemeļos un sabīni austrumos. Reģions atradās starp etrusku un latīņu kultūrtelpām. No 8.–7. gadsimta p.m.ē. etruski no Etrūrijas sniedza nozīmīgu politisku un kultūras ietekmi uz Latiju un agrīno Romu. Etrusku pilsēta Veji (mūsdienu Parco di Veio) bija viens no galvenajiem Romai pretī stāvošajiem centriem līdz tās krišanai 396. gadā p.m.ē. Tradīcija saista vairākus Romas valdniekus (piemēram Tarkvīnu)[3] ar etrusku izcelsmi, kas atspoguļo etrusku ietekmi uz pilsētas agrīno politisko un materiālo kultūru. Ap 8.–7. gadsimtu p.m.ē. Lacio kļuva par Romas pilsētas izveides vietu, un līdz ar Romas Republikas un vēlāk Romas impērijas izplešanos reģions kļuva par politisko un kultūras centru visā Vidusjūras reģionā. Republikas laikmetā Roma noslēdza sabiedroto līgumu ar Latīņu savienību (Foedus Cassianum, 493. g. p.m.ē.), kas Latijā paātrināja Romas hegemonijas veidošanos.[4] Romiešu valdīšanas laikā šeit attīstījās pilsētu tīkls, ceļu sistēma un inženiertehniskie risinājumi, kas būtiski ietekmēja Eiropas vēsturi.
Viduslaikos pēc Rietumromas impērijas sabrukuma Lacio nonāca dažādu spēku ietekmē. No 8. gadsimta lielākā daļa teritorijas pakāpeniski kļuva par Pāvesta valsts kodolu. 756. gadā franku ķēniņa Pipina Īsā dāvinājums Itālijas centrālajā daļā Romas pāvestam nostiprināja Pāvesta valsti, kurā ietilpa arī Lacio ar Romu. Romas pāvesti pārvaldīja reģionu gan kā garīgie līderi, gan kā laicīgie valdnieki, Eiropā nodrošinot tam ievērojamu reliģisku un politisku nozīmi. Šī teokrātiskā teritorija pastāvēja līdz 19. gadsimta beigām. Itālijas apvienošanās (Risordžimento) laikā Lacio sākotnēji palika Pāvesta valsts sastāvā. 1870. gada 20. septembrī Itālijas Karalistes karaspēks ar triecienu pie Portas Pijas ieņēma Romu, faktiski likvidējot Pāvesta valsti. 2. oktobrī notikušajā plebiscītā iedzīvotāji atbalstīja pievienošanos, un 1871. gada 3. februārī Roma kļuva par Itālijas galvaspilsētu.
20.–21. gadsimtā Lacio attīstījās kā Itālijas politiskais, saimnieciskais un pakalpojumu centrs. 1929. gada Laterānas līgums atrisināja “Romas jautājumu”, atzīstot Vatikāna pilsētvalsti par neatkarīgu suverēnu vienību Romā.[5] Pēc Otrā pasaules kara infrastruktūra strauji modernizējās: 1960. gada Romas olimpiskās spēles veicināja transporta un tūrisma nozares izaugsmi,[6] 1960./1961. gadā sāka darboties Fjumičīno (Leonardo da Vinči) lidosta,[7] bet 1964. gadā tika atklāta Autostrada del Sole (A1) maģistrāle, kas savieno Milānu, Romu un Neapoli. Atbilstoši Itālijas konstitūcijai (1948) reģioni ar “parasto statūtu” sāka funkcionēt 1970. gadā; tajā pašā gadā ievēlēta arī Lacio Reģionālā padome. Administratīvās reformas ietvaros saskaņā ar tā saukto Delrio likumu (Likums Nr. 56/2014) 2015. gada 1. janvārī Romas provinci aizstāja Romas Galvaspilsētas metropole (Città metropolitana di Roma Capitale).[8] Mūsdienās Lacio apvieno bagātīgu vēsturisko mantojumu ar modernu infrastruktūru, spēcīgu tūrisma nozari, universitātēm un pētniecības centriem, kā arī attīstītu rūpniecību un pakalpojumu sektoru. Reģiona attīstību nosaka Romas kā valsts pārvaldes, kultūras, tūrisma, plašsaziņas un transporta mezgla loma; līdz ar to Lacio saimniecībā dominējošs ir pakalpojumu sektors. Roma, saglabājot savu starptautisko nozīmi, turpina ietekmēt gan reģiona, gan visas Itālijas attīstību.
Remove ads
Ģeogrāfija
Lacio atrodas Itālijas vidusdaļā pie Tirēnu jūras un aptver teritoriju starp piekrasti dienvidrietumos un Apenīnu kalnu grēdu ziemeļaustrumos. Reģions topogrāfiski dalās starp Apenīnu kalnu rietumu priekškalnēm un piekrastes zemienēm. Austrumos Lacio ierobežo Apenīni (Monti Reatini, Sabini, Simbruini, Ernici), kur augstākais punkts ir Monte Gorzano (2458 m) uz robežas ar Abruci; nozīmīgs kalnu masīvs ir arī Monte Terminillo (2217 m). Piekrastes zonā dominē līdzenumi, piemēram, Pontīnes līdzenums, kas 20. gadsimtā tika nosusināts no purviem, un Romas kampaņa. Ziemeļrietumos piekrastes zemieni papildina Maremma Laziale, bet uz dienvidiem no Ancio un Netūno atrodas Pontīnas salu arhipelāgs (Ponka, Ventotēne u.c.). Centrālajā un ziemeļrietumu daļā sastopami arī vulkāniskas izcelsmes pauguraini apvidi — Volsīni, Čimini, Sabatīni un Albani — ar vairākiem krāteru ezeriem, tostarp Bolsēnas ezeru (lielākais vulkāniskais ezers Eiropā), Bracjāno, Viko, Albano un Nemi. Piekrastē Cirčeo nacionālajā parkā saglabājušās arī lagūnas — Paola (Sabaudia), Caprolace, Monaci un Fogliano.
Klimats piekrastes un zemienes zonā ir Vidusjūras tipa (Csa) ar karstām, sausām vasarām un maigiem, mitriem rudens un ziemas periodiem. Iekšzemē, īpaši kalnainajās teritorijās, klimats kļūst vēsāks un kontinentālāks ar lielāku nokrišņu daudzumu, bet Apenīnos ziemā snieg un augstākajās virsotnēs bieži izveidojas noturīga sniega sega. Galvenā upe ir Tibra, kas tek cauri Romai un ietek Tirēnu jūrā; nozīmīgas pietekas ir Anjēne (Aniene) un Sako (Sacco). Dienvidos Liri pēc sateces ar Gari (Rapido) turpmākajā tecējumā pazīstama kā Gariljāno (Garigliano), iezīmējot robežu ar Kampāniju. Ziemeļrietumos uz jūru plūst arī Martas upe (no Bolsēnas ezera) un Fiora.
Lacio teritorijā atrodas trīs nacionālie parki vai to daļas — Čirčeo nacionālais parks (piekrastes ekosistēmas un lagūnas), Abruco–Lacio–Molizes nacionālais parks (daļa Frozinones provincē) un Gransasso e Monti della Lagas nacionālais parks (daļa Rieti provincē). Papildus darbojas plašs reģionālo parku tīkls, tostarp Monti Simbruini, Monti Lukretili, Monti Aurunči, kā arī Kastelli Romani un Apija Antika, kas aizsargā Apenīnu biotopus, vulkāniskos kalnus un arheoloģiski nozīmīgas ainavas ap Romu. Likumā noteiktās aizsargājamās teritorijas (parki un dabas rezervāti) sedz apmēram 13,5% no reģiona sauszemes platības, bet, ieskaitot Natura 2000 tīklu, aizsardzībā ir vairāk nekā 28% no Lacio teritorijas (daļēji pārklājas).
Remove ads
Administratīvais iedalījums
Provinces un metropole Lacio reģionā (ar punktiem atzīmētas administratīvo centru atrašanās vietas)
Lacio kā Itālijas “parasto statūtu reģions” (regione a statuto ordinario) administratīvi sastāv no piecām otrā līmeņa teritorijām — četrām provincēm un Romas Galvaspilsētas metropoles. Romas Galvaspilsētas metropole izveidota 2015. gada 1. janvārī, aizstājot bijušo Romas provinci saskaņā ar tā saukto Delrio likumu (Nr. 56/2014), kas paredzēja metropoļu un provinciālās pārvaldes reformu kā “plaša mēroga” teritoriju pārvaldības modeli. Romas Galvaspilsētas metropole aizņem ievērojamu reģiona teritorijas daļu un ietver gan galvaspilsētu Romu, gan vairākas piepilsētas un lauku pašvaldības.
Kopumā Lacio ir 378 komūnas ar 5 710 272 iedzīvotājiem un 17 236,49 km² platību.
Komūnas (comuni) ir pamata vietējās pārvaldes vienības ar vispārēju kompetenci attiecībā uz iedzīvotājiem un teritoriju, kā noteikts Vietējo pašvaldību likuma apkopojumā (Testo Unico degli Enti Locali, TUEL — D. Lgs. 267/2000, 13. pants). Tās nodrošina pašvaldības pakalpojumus, piemēram, iedzīvotāju reģistru un civilstāvokļa aktu pārvaldību, vēlēšanu organizēšanu, vietējās policijas darbību, teritorijas plānošanu un būvniecības kontroli, kultūras un izglītības iestāžu uzturēšanu, ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanu. Noteiktas funkcijas (piemēram, civilstāvoklis, anagrafs, vēlēšanas) mērs veic kā valsts pārstāvis.
Pēc 2014. gada reformas provinces un metropoļu pilsētas kļuvušas par “plaša mēroga” teritoriju subjektiem ar stratēģiskās plānošanas, transporta un mobilitātes koordinācijas, vides aizsardzības un skolu infrastruktūras pārraudzības funkcijām. Romas Galvaspilsētas metropole pārvalda jautājumus, kas pārsniedz atsevišķu pašvaldību mērogu. Lai nodrošinātu pakalpojumu efektivitāti mazākās pašvaldībās, Itālijas tiesību akti paredz funkciju kopīgu īstenošanu, piemēram, pašvaldību savienību vai sadarbības līgumu ietvaros (obligāti pašvaldībām ar mazāk nekā 5000 iedzīvotājiem).
Remove ads
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads