Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress (LR PK) bija Atmodas kustības laikā 1989. gadā dibināta organizācija, kas sevi deklarēja par Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles - Latvijas Republikas - tiesisko pārstāvību",^[1] lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību, un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidotu uz 1920. gada miera līguma pamata."^[2]

LR Pilsoņu kongress

pastāv:	24.04.1990.-11.1993.
priekšsēdētāji:	Aigars Jirgens Māris Grīnblats Ēriks Vēbers

1990. gada februārī LRPK aicināja boikotēt Augstākās padomes vēlēšanas, paziņojot, ka “Pašreizējās LPSR AP vēlēšanas nav likumīgas un demokrātiskas, jo notiek okupācijas armijas klātbūtnē, ar tās karavīru un okupētājas valsts pilsoņu piedalīšanos… Pasludināt LPSR AP vēlēšanas par likumīgām nozīmētu samierināties ar 1940. gada okupācijas sekām”.^[3] Tomēr daļa no LR Pilsoņu komitejas locekļiem iekļāvās LTF vēlēšanu sarakstos, kandidējot uz LR AP deputātu mandātiem, par ko tika anulēti viņu Pilsoņu kongresa delegātu mandāti.^[4]

1990. gada 8.-23. aprīlī notikušajās LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanās ievēlēja Latvijas Komiteju. 4. maija Neatkarības deklarācijas neatzīšana un aicinājumi neaizstāvēt AP no omoniešiem, kā arī virkne citu Latvijas Komitejas lēmumu, Kongresa delegātu runu radikālisms un Pilsoņu Kongresa vadības ierobežotās iespējas piekļūt plašsaziņas līdzekļiem, lai skaidrotu savu nostāju, acīmredzot bija iemesls tam, ka šajā laikā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress strauji zaudēja atbalstītāju loku, tiem sākot atbalstīt dažādas politiskās partijas.

Vēsture

Ideja par pilsoņu kustības veidošanu radās 1989. gada jūlijā, kad latviešu laikrakstos tika publicēts Latvijas PSR pilsonības likuma projekts, kuru bija izstrādājis Juris Bojārs. 1989. gada 17. decembrī^[5] pēc Igaunijas parauga, sākās paralēlas valsts varas struktūras izveides mēģinājums - sabiedriski politisko organizāciju (Republikāņu partija, Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Vides aizsardzības klubs, Cilvēktiesību aizsardzības grupa Helsinki—86 u.c.) pārstāvji sanāca Latvijas Republikas Pilsoņu kustības 1. konferencē, kas pieņēma nolikumu par Latvijas Republikas Pilsoņu komiteju veidošanu un rezolūciju par Kongresa sasaukšanu. Izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru, kas izvirzīja uzdevumu "apzināt pilsoņus un pilsoņu kandidātus". Sākās LR pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrācija^[6] un jau decembrī reģistrēto skaits pārsniedza 700 000.^[7] Vienlaikus tika veidota visaptveroša pilsoņu komiteju sistēma Latvijā.

1990. gada 8.-23. aprīlī notika LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās 707 772 iedzīvotāji (678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti)^[8] ievēlēja 232 delegātus.^[9] "Pilsoņu kandidāti" šajās vēlēšanās varēja piedalīties, ievēlot savus pārstāvjus Pilsoņu Kongresā tikai ar padomdevēja tiesībām. Savukārt Kongress izveidoja Latvijas Komiteju (50 locekļi) kā pastāvīgu izpildinstitūciju Kongresa sasaukšanas starplaikos. Vietējo Pilsoņu komiteju vēlēšanas tā arī nenotika. Neraugoties uz reālās varas trūkumu, LR Pilsoņu Kongress pieteica pretenzijas uz vairākām valsts varas funkcijām, ieskaitot dalību iespējamajā Pagaidu valdībā. Tā kā Pilsoņu Kongresa aktīvākā daļa bija latviešu nacionālradikālākie pārstāvji, arī Latvijas Komiteja kopš savas izveidošanas savos uzsaukumos un rīcībā bija par radikāli galējiem soļiem, noraidot jebkādus kompromisus ar padomju varu un citu politisku uzskatu paudējiem. Pilsoņu Kongress atjaunoja Aizsargu organizāciju, Likumīgo īpašnieku apvienību. Latvijas Komitejā reģistrējās politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas.^[10] Sāka izdot nedēļas laikrakstu "Pilsonis" (redaktori - A. Žukovskis, J. Kučinskis, M. Zelmenis).^[11]

Pēc AP vēlēšanām (kurās absolūto vairākumu guva LTF) Pilsoņu Kongress paziņoja, ka “jaunievēlētā LPSR Augstākā Padome ir 1940. gadā nelikumīgi izveidotās LPSR varas orgāns un tāpēc tā nav atzīstama par LR likumīgo valsts varas pārstāvi”, vienlaikus atzīstot par iespējamu sadarboties ar LPSR AP tādu jautājumu risināšanā, kas vērsti uz LR likumīgās valsts varas atjaunošanu un neatkarības atgūšanu.^[12] LR Pilsoņu Kongresa Latvijas Komiteja sagatavoja dokumenta projektu “LR AP un LR Pilsoņu Kongresa deklarācija par sadarbību LR likumīgās valsts varas atjaunošanā”, kur cita starpā bija paredzēts, ka līgumus, kuri tiek slēgti ar PSRS un citām valstīm, ratificē gan LR AP, gan Pilsoņu Kongress. LR AP LTF deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 11. jūnijā šis dokuments neguva atbalstu^[13] un LR PK palika norobežots no varas, aizvien vairāk radikalizējoties,^[14] opozīcijā arī LR AP atjaunotajai Latvijas Republikai. Konfrontāciju veicināja arī LTF valdes locekļu nedraudzīgā, reizēm pat nosodošā attieksme pret Latvijas Komiteju (raugoties uz Pilsoņu Kongresu, kurš darbojās tikai sasaukto sesiju laikā, un Latvijas Komiteju kā uz divām dažādām organizācijām), lai gan daudzas LTF nodaļas aktīvi iesaistījās Pilsoņu Kongresa darbā.

Sadarbības mēģinājums ar Augstāko padomi

Pilsoņu Kongress 4. sesijā 1990. gada 15. decembrī pieņēma „Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa un Augstākās Padomes kopīgā komunikē” projektu, kurā abas puses apņēmās" sadarboties un saskaņot savu rīcību". Pilsoņu Kongress 15. decembrī pieņēma lēmumu piedāvāt to izskatīt un parakstīt arī Augstākajai Padomei.^[15] 1991. gada 13. janvāra plenārsēdē ar nosaukumu „Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Pilsoņu Kongresa paziņojums” to pieņēma arī Augstākā Padome.^[16] Tajā pašā laikā 13. janvārī Tallinā A. Gorbunovs un B. Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu “Par starpvalstu attiecību pamatiem.” Augstākā Padome šo līgumu 14.01.1991. ratificēja. Līguma 3. pants nosaka, ka abas puses “uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā, un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.””^[17] Sadarbība beidzās nesākoties: 15. janvārī Latvijas Komiteja noraidīja un pasludināja par "likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu" AP lēmumu par līguma ar Krievijas Federāciju ratifikāciju, izplatot paziņojumu, ka "līgums ir pretrunā ar LR pilsoņu interesēm, jo līgumslēdzējas puses izvairās konstatēt neapstrīdamo faktu, ka Latvija ir okupēta, anektēta un kolonizēta no PSRS puses, ...pilsonības jautājuma regulēšana starpvalstu līgumā pēc būtības ir iejaukšanās LR iekšējās lietās".^[17] Attiecīgus dokumentus Latvijas Komiteja nosūtīja Krievijas Federācijas Augstākajai padomei un Borisam Jeļcinam.

Barikāžu laikā

1991. gada 19. janvārī Latvijas Komiteja aicināja neiet uz barikādēm: "Izbeidziet karnevālu Vecrīgā un Rīgas centrā, ejiet uz mājām! Taupiet savas dzīvības nākotnes Latvijai, demokrātiskai Latvijai, Latvijas pilsoņu ievēlētās Saeimas likumu vadītai latviskai Latvijai! Neizlejiet savas asinis par velti! Piešķirt masveidā pilsonību tādiem ļaudīm, kas ir sveši un naidīgi latviešu tautai, zemei un kultūrai, ir tas pats, kas atdot viņiem daļu mūsu zemes."^[18] LK veidojot patstāvīgu "ēnu valdības" politiku, sadarbība starp AP un LK pārtrūka.^[19]

Kad 1991. gada februārī LTF ierosināja 3. martā veikt iedzīvotāju aptauju "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?", Latvijas Komiteja iestājās par šīs aptaujas boikotu, uzskatot, ka jebkāda nobalsošana okupācijas karaspēka klātbūtnē ir nelikumīga un tās rezultātu interpretācija varētu radīt nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Savukārt virkne apriņķu un citu administratīvi teritoriālo vienību pilsoņu komitejas, neatbalstīja Latvijas Komiteju un izplatīja paziņojumus, ka, saglabājot tiesisko attieksmi pret iecerēto aptauju, kā nelikumīgu balsojumu, kurš notiks okupācijas apstākļos un kurā būs atļauts piedalīties arī Latvijā nelikumīgi esošajiem okupētājvalsts PSRS pilsoņiem - viņi tomēr atsakās no aptaujas boikota, lai nedotu iespēju PSRS interpretēt tās rezultātus tai labvēlīgā gaismā.

1991. gada 28. februārī atsevišķi Pilsoņu Kongresa delegāti un Latvijas Komitejas locekļi Latvijas Universitātes aulā parakstīja separātu aicinājumu Latvijas pilsoņiem piedalīties aptaujā un izteikt vienotu atbalstu Latvijas valstiskajai neatkarībai.^[20]

Darbības pārtraukšana un atsākšana

1993. gada pavasarī, gatavojoties 5. Saeimas vēlēšanām, tai daļai Pilsoņu Kongresa delegātu, kuri atbalstīja LR Augstāko padomi, tika anulēti delegātu mandāti, daļa izveidoja partiju 18. novembra savienība (reģistrēta 01.03.1993., likvidēta 03.02.1995.).

2007. gada 24. martā notika bijušo Pilsoņu Kongresa delegātu grupas sanāksme, kurā izveidoja Rīcības Komiteju Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības atsākšanai. 2007. gada 24. martā Pilsoņu Kongresa delegātu sanāksme pieņēma divus dokumentus — „Paziņojumu par PK darbības atsākšanu” un „Paziņojumu par Latvijas — Krievijas robežu”. ^[21]