Latvijas Tautas fronte
From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Latvijas Tautas fronte (LTF) bija Latvijas Atmodas laika sabiedriski politiska kustība un organizācija (1988—1999), kurai bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pēc neveiksmes 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā tā darbojās kā mazietekmīga organizācija līdz 1999. gadam, kad likvidējās.
Remove ads
Ideja
Ideja par organizāciju, kas cīnītos par pārbūves ideju realizēšanu Latvijā, radās Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes Fiziskās ģeogrāfijas katedras pasniedzējam Valdim Šteinam. Nosaukumu viņš aizguvis no raksta laikrakstā "Ļiteraturnaja gazeta", kur tika minēts, ka sociālisma pārbūvei vajadzīga tautas sociālistiskā fronte. 1988. gada 5. maijā viņš to apsprieda katedras sēdē, kuras protokolā sākotnēji bija ierakstīts nosaukums "Latvijas Tautas demokrātiskā fronte". Noformēt tekstu visas fakultātes vārdā Šteinam neizdevās.
Šteins atnesa dokumentu uz Rakstnieku savienību ar ierosinājumu, ka Latvijā jādibina Tautas fronte. Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Jāni Peteru tas neinteresēja, viņš vēl ilgi bija pret Tautas frontes dibināšanu, stāstīja Šteins[1] Tikai ar Guntara Godiņa palīdzību mājās pie Viktora Avotiņa tapa paziņojums Rakstnieku savienībai ar nolūku to pieņemt kā atklāto vēstuli LKP Centrālajai komitejai, valdībai un citām varas struktūrām Radošo savienību plēnumā. Šo dokumentu Šteins parakstīja savā dzimšanas dienā, 26. maijā, to parakstīja arī Viktors Avotiņš, Jānis Baltvilks, Uldis Bērziņš, Sarmīte Ēlerte, Guntars Godiņš, Rolands Kalniņš, Rudīte Kalpiņa, Aleksandrs Kiršteins, Dzintra Krievāne, Andrejs Linkēvičs, Aleksandrs Maļcevs, Inese Paklone, Jānis Rukšāns, Artūrs Snips un Egīls Zirnis. Uzstāšanās tekstu uzrakstīja Viktors Avotiņš, Jānis Rukšāns un Valdis Šteins. Bija sarunāts, ka viņu kopdarbu Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1.—2. jūnijā[2] nolasīs Viktors Avotiņš, lai gan bija bažas, vai vispār viņam dos vārdu. Vēstules pēdējā rindkopa bija: "Pārkārtošanās gaita republikā liecina, ka tai nepieciešams vienots visu progresīvi domājošo cilvēku atbalsts neatkarīgi no viņu nacionalitātes, ieņemamā amata, partijas piederības un vecuma. Nepieciešama Tautas demokrātiskā fronte. Rakstnieku savienība uzņemas šīs Tautas demokrātiskās frontes iniciatora lomu."
Viktors Avotiņš dokumentu plēnumā nolasīja, bet priekšlikums palika karājamies gaisā, nekādas attīstības nebija.[1]
Remove ads
Tapšana un darbība
Pirmā organizācijas komitejas sanāksme notika 1988. gada 2. augustā Mākslinieku savienībā pie Sandras Kalnietes, kurā piedalījās arī Marina Kosteņecka un Jānis Freimanis. Pamazām izkristalizējās LTF programmas grupa: Arnolds Klotiņš, Jānis Freimanis, Edgars Meļķisis, Jānis Škapars.[1] Aicinājumu par Tautas frontes izveidi parakstīja vairāki populāri cilvēki, arī Džemma Skulme.[1] Dažos mēnešos visā Latvijā izveidojās daudz LTF atbalsta grupu "pārbūves nevalstiskam atbalstam", kas apvienoja aptuveni 110 000 cilvēku.
Latvijas tautas fronte dibināta 1988. gada 8. oktobrī tās pirmajā kongresā, dienu pirms dibināšanas klajā nāca informācijas lapa "Atmoda", kas vēlāk pārtapa par LTF oficiālo avīzi (iznāca arī krievu valodā kā Атмода, vēlāk Балтийское время), vairākas frontes nodaļas vēlāk izdeva arī savus laikrakstus.[2] Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu. 1989. gadā Latvijas Tautas fronte kļuva skaitliski vēl plašāka, 12. marta LTF manifestācijā "Novērsīsim draudus demokratizācijas procesam" piedalījās ap 250 000 cilvēku.[3] 26. marta PSRS tautas deputātu vēlēšanās LTF kandidāti uzvarēja 80% Latvijas PSR vēlēšanu apgabalu. 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma Suverenitātes deklarāciju, 23. augustā LTF organizēja tautas akciju "Baltijas ceļš".
1989. gada 7.—8. oktobrī notika otrais LTF kongress, kurā pieņēma jaunu programmu, par mērķi izvirzot Latvijas neatkarības atjaunošanu, taču kustība gandrīz sašķēlās, jo Pilsoņu kongresa atbalstītāji apstrīdēja nepieciešamību piedalīties okupācijas varas rīkotajās vēlēšanās.[3] 18. novembrī LTF organizētā manifestācijā "Par neatkarīgu Latviju" Daugavmalā piedalījās vairāk nekā 500 000 demonstrantu, tās laikā tika publiskota vēstule ASV prezidentam Džordžam Bušam un PSKP ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam.[3] 1989. gada 10. decembrī pašvaldību vēlēšanās Latvijas Tautas fronte ieguva vairākumu deputātu mandātu lielākajā daļā pašvaldību, tajā skaitā arī Rīgā.
1989. gadā tika dibināta arī LTF Zviedrijas nodaļa, par kuras vadītāju kļuva Atis Lejiņš (vadījis nodaļu līdz 1991. gadam, kad atgriezies no trimdas dzimtenē).[4]
Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 18. marta vēlēšanās no 201 deputātu vietas Latvijas Tautas fronte ieguva 122 mandātus (58%; vēlāk frakcijā iestājās vēl deviņi deputāti).[2] Tās pārstāvis Anatolijs Gorbunovs turpināja pildīt AP priekšsēdētāja pienākumus, bet par Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāju kļuva Ivars Godmanis. LTF deputāti ierosināja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā.
Latvijas Tautas frontes trešajā kongresā 1990. gada 6.—7. oktobrī par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Romualdu Ražuku. Pēc Padomju armijas vardarbības Viļņā 1991. gada 13. janvārī LTF aicināja Latvijas iedzīvotājus pretoties militārajai agresijai. 1991. gada 3. martā LTF vadītā Latvijas valdība rīkoja iedzīvotāju aptauju (referendumu), kurā 73,8% atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Remove ads
Noriets
Pēc deklarācijas "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskās atzīšanas no Latvijas Tautas frontes atšķēlās daudzas grupas (piemēram, frakcija "Satversme" Augstākajā Padomē). 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās lielākā daļa bijušo tautfrontiešu piedalījās citos sarakstos un politisko ietekmi zaudējusī Latvijas Tautas fronte ar Ivaru Godmani priekšgalā neiekļuva 5. Saeimā, iegūstot vairs vien 2,6% balsu. Arī 6. Saeimas vēlēšanās LTF nepārvarēja vēlēšanu barjeru, iegūstot 1,17% balsu.
LTF 8. kongresa laikā pārtapa par Kristīgo tautas partiju (KTP, dibināta 1996. gada 2. maijā) ar kristīgi demokrātisku ievirzi, kas 1997. gadā pievienojās Kristīgi demokrātiskajai savienībai. Nevalstiska organizācija ar LTF nosaukumu turpināja darboties.[5] 1996. gada februārī partijas priekšsēdētāja vietnieks Uldis Augstkalns izteicās, ka 1996. gadā LTF bija aptuveni 2650 biedru, no kuriem aktīvi bija ap 600, bet jūlijā KTP priekšsēdētājs Tālavs Jundzis lēsa, ka partijas rindās pirms pārtapšanas bija reģistrēti aptuveni 2400 biedru.[6][7] 1997. gada februārī Latviešu neatkarības partijas Balvu nodaļa apsūdzēja vietējo KTP nodaļu uzbrukumā tās mītnei.[8] 1997. gadā no Tautas kustība "Latvijai" atšķēlušās Saeimas deputātu frakcijas "Tautai un Taisnībai" biedri (piem. Oļģerts Dunkers) formāli iestājās KTP, tai vienīgo reizi iegūstot pārstāvniecību parlamentā.[7]
7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā KDS, startējot kopā ar Darba partiju un Latvijas Zaļo partiju, ieguva 2,3% balsu un nepārvarēja 5% slieksni. T. Jundzis pēc vēlēšanām paziņoja par aiziešanu no politikas.[9]
1999. gada 9. oktobrī LTF 9. kongress pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju. No 56 kongresa delegātiem 31 nobalsoja par pašlikvidāciju. Daži biedri, piemēram, Arnis Akmeņlauks, kongresā uzstājās ar centieniem turpināt organizācijas darbību. Ap šo laiku organizācijas telpas bija pārņēmusi LTF muzeja sabiedriskā padome.[10] Kongresā tika pieņemti arī dažādi aicinājumi valdībai un Saeimai - par atbalstu Valsts valodas likumam, kritiku likumdošanai par pensijām, par izglītības un zinātnes finansējuma procentiem no IKP un atteikšanos no pārejas uz vasaras un ziemas laiku.[11]
Remove ads
Piemiņa

1999. gadā izveidotais Tautas frontes muzejs atrodas ēkā Vecpilsētas ielā 13/15 Rīgā, kurā ilgu laiku atradās LTF birojs.[12]
2013. gada 4. oktobrī Saeimas namā notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25. gadadienai veltīta konference. 2018. gadā ar dažādiem pasākumiem tika atzīmēta LTF dibināšanas 30. gadadiena.[13][14] 2023. gada 8. oktobrī tika atzīmēta 35. dibināšanas gadadiena.[15][16]
Remove ads
Priekšsēdētāji
- Dainis Īvāns (1988—1990)
- Romualds Ražuks (1990—1992)
- Uldis Augstkalns (1992—1995/1996)
- Tālavs Jundzis (1995/1996—1998)[7][17]
Atsauces
Literatūra
Ārējās saites
Skatīt arī
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads