Nosferatu, šausmu simfonija

"Nosferatu, šausmu simfonija" (vācu: Nosferatu, eine Symphonie des Grauens) ir 1922. gada Vācijas ekspresionisma šausmu filma, kuras režisors ir F. V. Murnavs. "Nosferatu" uzskata par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta sākuma filmām, par vienu no pirmajām šausmu filmām, kā arī par izcilu vācu ekspresionisma kino paraugu. Tās pamatā ir Brema Stokera romāns "Drakula".

"Nosferatu, šausmu simfonija"
Oriģinālais nosaukums	Nosferatu, eine Symphonie des Grauens
Režisors	F. V. Murnavs
Producents	Albīns Graus Enriko Dīkmans
Scenārija autors	Henriks Galēns (pēc Brema Stokera romāna motīviem)
Galvenajās lomās	Makss Šreks Gustavs fon Vangenheims Grēta Šrēdere Aleksandrs Granahs
Izdošana	1922. gada 4. marts
Ilgums	94 minūtes
Valsts	Vācija
Valoda	mēmā filma, teksts vācu valodā
IMDb profils

Vārds "Nosferatu" nāk no grieķu valodas vārda νοσοφορος, kas nozīmē ‘slimības nesējs’.

Sižets

Kadrs no filmas "Nosferatu"

Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!

1838. gadā Brēmenē nekustamo īpašumu aģentam Johanesam Huteram (Johannes Hutter) tiek piedāvāta iespēja doties uz Transilvāniju un pārdot lielu īpašumu grāfam Orlokam. Johaness turp arī dodas, bet grāfs Orloks padara viņu par savu gūstekni un barojas no viņa asinīm. Ieraudzījis Hutera sievas attēlu, Orloks ar kuģi dodas uz Brēmeni, kur līdz ar viņa ierašanos sākas mēris.

Vēsture

Murnavam neizdevās iegūt tiesības ekranizēt Brema Stokera romānu "Drakula". Viņš nolēma filmu tomēr uzņemt, Stokera sižetu nedaudz izmainot (piemēram, Drakula jeb grāfs Drakula kļuva par Nosferatu jeb grāfu Orloku). Brema Stokera sieva Florensa Stokera Murnavu iesūdzēja par autortiesību pārkāpšanu un prāvā uzvarēja. Tiesa pavēlēja iznīcināt visus filmas eksemplārus. Daudzi tomēr jau bija izplatīti un netika iznīcināti.

Filmas daļas, kurās darbība risinās Transilvānijā, filmētas Slovākijā (piemēram, Nosferatu pils ir Oravas pils un Vecā pils Ziemeļslovākijā).^[1]

Ietekme

"Nosferatu" iedibināja vienu no klasiskajiem vampīru attēlojumiem kino — atdzīvojušos mironi ar gariem nagiem un pagarinātiem priekšzobiem. Šis vampīra tēls (pretstatā Drakulas tipa tēlam — elegantam aristokrātam) saistās ar žurkām un mēri, nav erotisks, bet gan atbaidošs.

Pēc filmas uzņemti vairāki jauni ekranizējumi, no kuriem par mākslinieciski augstvērtīgāko uzskata Vernera Hercoga 1979. gada filmu "Nosferatu – nakts fantoms". Hercogs reizē nofilmēja divas versijas — vienu vācu un vienu angļu valodā, liekot aktieriem ierunāt tekstu divreiz. Hercogs filmā izmantoja Stokera romāna tēlu vārdus, jo filmas uzņemšanas laikā uz to vairs neattiecās autortiesības.