Rīgas Kinostudija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Rīgas Kinostudija (RKS) ir vecākā filmu studija Latvijā. Tās agrākie nosaukumi bija Rīgas Mākslas filmu studija (arī Valsts filmu uzņēmums) (1940—1948), Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studija (1948—1958). Rīgas kinostudijas rīcībā ir 1960. gados uzbūvētie filmēšanas paviljoni, kas ir lielākie Ziemeļeiropā.[1]
Padomju gados tā vēsturiski izveidojās kā filmu ražošanas uzņēmums, kas nodrošināja pilnu kinofilmas uzņemšanas ciklu un ietvēra sevī posmus no idejas līdz gatavam darbam. 1970. un 1980. gados uzņēma vidēji 15 spēlfilmu gadā, kas nodrošināja darbu aptuveni tūkstotim darbinieku.
Mūsdienās Rīgas Kinostudijas paviljonus iznomā pasākumu organizēšanai un televīzijas raidījumu uzņemšanai ("X Faktors", "Super Bingo" u.c.). Notiek kostīmu un rekvizītu noma. Tāpat arī Rīgas Kinostudija nodarbojas ar digitalizāciju un analogo ierakstīšanu. Tiek organizētas ekskursijas tās teritorijā.
Remove ads
Vēsture
Līdz 1940. gadam filmu ražošanu Latvijā veica īpaša sabiedriski kulturālā departamenta Filmu nozare, kas pakļāvās Sabiedrisko lietu ministrijai. Tās studijās 1939. gadā uzfilmēja spēlfilmu "Zvejnieka dēls".
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā nodibināja Rīgas Mākslas filmu kinostudiju, kuras pirmā spēlfilma bija "Kaugurieši" (1941).
Vācu okupācijas laikā filmu ražošana ar visiem palikušajiem īpašumiem un daļu darbiniekiem pārgāja Ostlandē izveidotās Ostland Film G. m.b. H. Rīgas nozares pārziņā. 1942. gadā režisors Konstantīns Tumils-Tumilovičs šajā studijā uzņēma propagandas filmu "Sarkanā migla" par 1940. gada notikumiem Latvijā. 1943. gadā no Ostland Film atdalīja atsevišķu filmu ražošanas struktūru "Rīgas Filma".
Pēc Otrā pasaules kara krievu padomju režisors Aleksandrs Ivanovs daļēji Rīgas studijā uzņēma filmas "Dēli" (1946) un "Mājup ar uzvaru" (1947).
1948. gadā izveidoja Rīgas Mākslas un hronikalo filmu studiju, apvienojot Mākslas filmu studiju ar Kinohronikas studiju. Studijas telpas bija Skolas ielā, bet uzņemšanas paviljoni atradās vairākās Rīgas vietās: tagadējā Jaunajā Rīgas teātrī Lāčplēša ielā, bijušajā kinoteātrī "Pionieris", tagadējā Rīgas Filharmonijas kamermūzikas zālē un kultūras pilī "Ziemeļblāzma".
1958. gadā Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studiju pārdēvēja par Rīgas Kinostudiju.
Jau 1954. gadā arhitekti V. Voronovs un A. Okuņevs izveidoja projektu jaunam Rīgas Kinostudijas ēku kompleksam Šmerļa ielā 3 ar trim filmēšanas paviljoniem (platība 950, 800 un 140 m²).[2] Celtniecības pirmo kārtu pabeidza 1961. gadā un otro kārta 1963. gadā. Kopš 1964. gada kinostudija ar pilnu jaudu uzsāka darbu jaunajās ēkās. Studijā darbojās scenāriju redakcijas kolēģija, hronikas sektors, leļļu filmu grupa un mākslas un režisoru padomes. 1964. gadā apstiprināja Rīgas kinostudijas emblēmu — kinolentē ietvertu gaiļa zīmi.
Padomju gados studijā filmu uzņemšanu nodrošināja filmēšanas sagatavošanas, uzņemšanas tehnikas, dekorāciju un tehnisko būvju, elektroapgaismes, skaņu tehnikas, filmu apstrādes, montāžas, mehāniskais un autotransporta cehs. 20. gadsimta 70-80. gados gada laikā uzņēma 10 līdz 15 filmas (no tām puse bija pilnmetrāžas spēlfilmas), kas nodrošināja darbu aptuveni 1000 darbiniekiem.
Kinostudijas mākslas padomes biedri tās pirmsākumos bija pazīstami latviešu teātra darbinieki, režisori un aktieri: Alfreds Amtmanis-Briedītis, Vija Artmane, Eduards Smiļģis un Elza Radziņa.
Kopš 1965. gada kinostudijā darbojās Tautas kinoaktieru studija, kas ļāva studiju beidzējiem iestāties profesionālajās izglītības iestādēs. Vēl studijā darbojās Jauno kinematogrāfistu klubs un kaskadieru grupa.
1988. gadā Rīgas Kinostudija tika iekļauta Radošajā ražošanas apvienībā "Latvijas Kino" kā vadošā organizācija.[3] Ar 1990. gada 1. janvārī izveidota Latvijas republikāniskā radošā ražošanas apvienība "Latvijas Kino" ar ārpusresora statusu un savu pārvaldi, iekļautās struktūras saglabāja saimniecisko autonomiju.[3]
1990. gada aprīlī Rīgas Kinostudija beidza pastāvēt kā vienots veselums un kinoražošanas centrs. To sadalīja, izveidojot 6 vienības: Rīgas Kinostudiju kā filmu ražošanas tehnisko bāzi, kas saglabāja kinostudijas juridisko pārmantotību, un 5 atsevišķas mazas radošās studijas: filmu studiju AL KO, piedzīvojumu un kriminālo filmu studiju Dekrim, filmu studiju Trīs, zīmēto un leļļu animācijas studiju Dauka un Rīgas dokumentālo filmu studiju. Pēc PSRS sabrukšanas filmu veidošana Rīgas kinostudijā apsīka. Rīgas Kinostudijā glabājas dokumentu, fotogrāfiju, kostīmu metu, dekorāciju elementu un tehnisko aprīkojumu kolekcijas, kas pieder Latvijas Kino muzejam.
Privatizācija
1991. gada 19. septembrī reģistrēja valsts uzņēmumu "Valsts Rīgas kinostudija",[3] kas tobrīd vēl ietilpa LRRRA "Latvijas kino". Tā paša gada decembrī LRRRA likvidēja.
1996. gadā valsts uzņēmumu "Valsts Rīgas kinostudija" nodeva privatizācijai un 1997. gadā to pāsaukca par Privatizējamo valsts akciju sabiedrību "Rīgas kinostudija", bet pēc privatizācijas — par Akciju sabiedrību "Rīgas kinostudija".[3] 1997. gadā valsts īpašumā palika 31,3% akciju. Studija pelnīja ar telpu, inventāra īri un speciālistu pakalpojumiem. 2007. gadā Ministru kabinetā nonāca likumprojekts, saskaņā ar kuru arī 125 Rīgas Kinostudijas filmas būtu jānodod privatizācijai. Pārveidotajā akciju sabiedrībā 42,23% akciju īpašnieks bija jurists Armands Liberts, 24,31% kapitāla piederēja Kultūras ministrijai, bet pārējie 33,45% bija publiskās emisijas akcijas. Kinostudijas valdes priekšsēdētājs bija A. Liberts. 2008. gadā Rīgas Kinostudija sāka izplatīt savas filmas ārpus Latvijas.
2012. gadā akciju sabiedrības padomes priekšsēdētāja bija Ieva Romanova, padomē darbojās Gvido Straube, Jolanta Treile, Ieva Krūmiņa un Gints Grīnbergs.
Tiesvedība
2007. gadā akciju sabiedrība "Rīgas kinostudija" nodeva veco filmu izplatīšanas tiesības Dānijas kompānijai Voxell Aps. Valsts uzskatīja, ka tiesības uz filmām pieder tai, un strīds neatrisinājās mierīgi.[4] Kultūras Ministrija 2007. gadā lūdza Latvijas ģenerālprokuroru izvērtēt līgumu ar Voxell App.[5] 2009. gadā Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra izbeidza kriminālprocesu pret Rīgas kinostudiju, secinot, ka tās darbībā nav padomju laikā uzņemto filmu autortiesību pārkāpumu.[5]
2013. gadā Kultūras ministrija vērsās tiesā par autortiesību atzīšanu, darbu izmantošanas aizliegšanu (tai skaitā līguma ar Voxell Aps atzīšanu par spēkā neesošu) un zaudējumu atlīdzības piedziņu tiesā par 973 Latvijas PSR periodā uzņemto kinofilmu pārdošanu vai iznomāšanu, gribot pārņemt šīs tiesības sev.[6][5] Līdzīgu prasību par autortiesību atzīšanu un atlīdzības piedziņu iesniedza arī Rīgas Kinematogrāfistu savienība.[7] Pirmā tiesas instance 2013. gadā Kultūras ministrijas prasību apstiprināja, tomēr 2014. gadā apgabaltiesa abas prasības noraidīja.[8] Sekoja kasācijas sūdzība, ko iesniedza Kultūras Ministrija, Kinematogrāfistu savienība un 44 filmu autori.[7] Turpmākajā tiesvedībā 2017. gadā tiesa apstiprināja apgabaltiesas lēmumu par prasību noraidīšanu, taču sniedza paskaidrojumu, kas apstiprināja jau tāpat pastāvošās autoru — fizisko personu autortiesības, par kuru ievērošanu privātajā AS valsts bija izrādījusi bažas,[8] un norādīja, ka to pārkāpuma gadījumā autori var vērsties tiesā šādiem gadījumiem parastajā kārtībā.[7] Tiesa noraidīja prasību par atlīdzības piedziņu kā faktiski neiespējamu, kā arī atzina autortiesības par piederošām tikai pašiem autoriem, nevis Kultūras ministrijai, Rīgas Kinostudijai vai jebkādai juridiskai personai,[7] jo likums šādu iespēju neparedzot.[8][6] Kultūras ministrija paziņoja, ka ir gandarīta par tiesas lēmumu, lai gan nesaņēma sev prasīto.[6] Arī Kinematogrāfistu savienība paziņoja, ka to apmierina 2017. gada lēmums, kas apstiprināja jau pastāvošās autoru tiesības.[6]
Maksātnespējas datu bāze norāda, ka vairākkārt pieprasīta komercsabiedrības maksātnespēja un vadības laikā komercsabiedrība bijusi spiesta ierosināt tiesiskās aizsardzības procesu[9] no 2016. gada līdz 2017. gadam virknes saistību atlikšanai, tajā skaitā nodokļu prasījumu pamatparāda samaksas atlikšanai, nokavējuma procentu un līgumsodu dzēšanai.[10]
Remove ads
Darbinieki
Studijas vadītāji
- no 1940 — Alberts Jekste
- 1944—1945 — Augusts Aure-Pavluss
- 1945—1947 — Nikolajs Kiva
- 1947—1948 — Igors Čerņaks
- 1948—1964 — Pāvels Jankovskis
- 1964—1968 — Frīdens Koroļkēvičs
- 1968—1987 — Heinrihs Lepeško
- 1987—1990 — Rihards Pīks
Scenāriju redakcijas kolēģijas vadītāji
- 1962—1967 — Arvīds Grigulis
- 1967—1972 — Jāzeps Osmanis
- 1973—1976 — Uldis Norietis
- 1976—1981 — Osvalds Kublanovs
- 1981—1982 — Leo Rage
- 1982—1987 — Lija Brīdaka
- 1987—1990 — Tālivaldis Margēvičs
Remove ads
Rīgas Kinostudijā uzņemto mākslas filmu saraksts
Šajā sadaļā uzskaitītas visas 217 pilnmetrāžas spēlfilmas, īsmetrāžas spēlfilmas, TV spēlfilmas, kā arī muzikālās filmas, kuras uzņemtas Rīgas Kinostudijā vai sadarbībā ar Rīgas Kinostudiju laika posmā no 1941. līdz 2000. gadam (ieskaitot laika posmu no 1941. līdz 1958. gadam, kad Rīgas Kinostudija vēl nebija dibināta un studija saucās Rīgas Mākslas filmu studija un Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studija). Sarakstā nav iekļautas dokumentālās filmas un pasūtījuma filmas, kuru uzskaitījumu ir iespējams atrast Latvijas gada notikumu rakstos.
1940—1949
1950—1959
1960—1969
1970—1979
1980—1989
1990—2000
Remove ads
Visvairāk skatītās Rīgas kinostudijas filmas PSRS kinoteātros
Pēc krievu kinokritiķa Sergeja Kudrjavceva datiem[15][16][17][18][19][20][21]
Remove ads
Kinostudijas ēka
Rīgā, Šmerļa ielā esošais Rīgas Kinostudijas komplekss sastāv no 3 paviljoniem un viena foto paviljona.
- 1. paviljons — 38 x 26 metri (988 m²) griestu augstums 12,5 metri.
- 2. paviljons — 32 x 26 metri (832 m²) griestu augstums 9,0 metri.
- 3. paviljons — 14 x 10 metri (140 m²) griestu augstums 5,0 metri.
- Foto paviljons — 5,04 x 9,28 metri (46,56 m²)
Remove ads
Skatīt arī
Piezīmes un atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads