Urāns (planēta)
Saules sistēmas septītā planēta From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Urāns (grieķu: Ouranos — 'debess') ir viena no Saules sistēmas milzu planētām, kā arī septītā planēta no Saules, kuru 1781. gadā atklāja britu astronoms Viljams Heršels.[12][13] Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas.[14] Urāns ir nosaukts sengrieķu mitoloģijas debess dieva — Urāna — vārdā.[12][15]
- Šis raksts ir par planētu. Par citām jēdziena Urāns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Urānam ir vismaz 28 pavadoņi, kā arī gredzenu sistēma, kas sastāv no vismaz 13 šauriem gredzeniem.[16] Pēc uzbūves Urāns ir ļoti līdzīgs pārējām Saules sistēmas gāzu planētām, kam atšķirībā no Zemes grupas planētām nav cietas virszemes un kas galvenokārt sastāv no ūdeņraža un hēlija.[17] Tomēr atšķirībā no Jupitera un Saturna tā iekšējo uzbūvi ievērojami sastāda arī smagāki elementi kā, piemēram, metāns un citi ledus veidojošie savienojumi (ūdens un amonjaks), kur līdz ar to nereti Urāns kopā ar Neptūnu tiek klasificēti arī par ledus gigantiem (ice giants).[16][18]
Mūsdienās Urāns ir vairāk pazīstams kā planēta, kurai pieder aukstākā atmosfēra Saules sistēmā, kur gaisa temperatūra troposfēras augstākajos slāņos var nokrist līdz pat −220 °C (53 kelvini).[19][20] Tāpat tiek uzskatīts, ka Urāna atmosfēras dzīlēs varētu līt dimantu lietus, kas varētu būt raksturīga parādība ledus gigantiem.[20][21]
Urānam ir divi astronomiskie simboli. 
attēlo stilizētu "H" burtu (par godu Urāna atklājējam Viljamam Heršelam), savukārt 
tāpat kā Marsa simbols atspoguļo vīrišķo.
Remove ads
Atklāšana un nosaukums
Lai gan Urāns no Zemes ir saredzams ar neapbruņotu aci, tas ir ļoti blāvs, kur kustības ziņā tas pārvietojas tik lēni nakts debesīs, ka to samērā viegli ir iespējams noturēt par blāvu attālu zvaigzni.[20] Šī iemesla dēļ Urāns nebija zināms cilvēkiem, kas dzīvoja aizvēsturē, senajos laikos un viduslaikos.
Tomēr arī jauno laiku sākumā, izmantojot pirmos teleskopus, astronomiem bija salīdzinoši grūti pamanīt un atklāt to, ka Urāns patiesībā bija planēta, nevis zvaigzne. Tā, piemēram, jau 1548. gadā slavenais itāļu astronoms un matemātiķis Galileo Galilejs bija novērojis Urānu, taču kļūdaini to noturēja par blāvu zvaigzni.[15] Tāpat arī 1690. gadā angļu astronoms Džons Flemstids (John Flamsteed) sekmīgi novēroja Urānu, taču tāpat kā Galilejs nebija spējīgs to identificēt kā atsevišķu planētu.[15] Kopumā vēstures avoti norāda, ka līdz brīdim, kamēr Urāns tika oficiāli atklāts, astronomu un pētnieku vidū tas tika novērots vismaz 21 reizi.[15]
Oficiāli Urāns tika atklāts 1781. gada 13. martā, kad vācu izcelsmes britu astronoms Viljams Heršels, izmantojot tā laika labāko teleskopu, to sākotnēji noturēja par komētu, taču vēlāk saprata, ka tā ir atsevišķa planēta Saules sistēmā.[15][22] Šī iemesla dēļ Urāns kļuva par pirmo planētu cilvēces vēsturē, kas tika atklāta caur teleskopu.[23] Tāpat 1787. gadā Heršels vēlāk atklāja arī pirmos divus un lielākos Urāna pavadoņus — Oberonu un Titāniju.[20]
Sākotnēji planētai tika dots nosaukums Georgian Sidus, kas no latīņu valodas tulkojumā nozīmē "Džordža zvaigzne" jeb "Džordža planēta", par godu tā laika britu monarham Džordžam III.[15][20] Šāds planētas apzīmējums Lielbritānijā saglabājās turpmākos 70 gadus, iekams Francijā tas bija pazīstams gluži vienkārši kā "Heršels", kur arī šāds apzīmējums franču sabiedrībā saglabājās vairākas desmitgades.[15] Visbeidzot vācu astronoms Johanns Elerts Bode (Johann Elert Bode) piedāvāja planētu nosaukt par "Urānu", kas sengrieķu mitoloģijā apzīmēja debess dieva vārdu.[15] Bode uzsvēra, ka šāds attiecīgais nosaukums dotu ļoti labu simetriju arī planētu izvietojumā, kur sengrieķu un romiešu mitoloģijā Urāns skaitījās Saturna tēvs, savukārt Saturns bija Jupitera tēvs, iekams Jupiters bija tēvs Merkuram, Venērai un Marsam.[24]
Citi alternatīvie nosaukumi, kas tajā laikā tika piedāvāti bija Kibele (Cybele — Saturna mītiskā sieva), Hypercronius (apzīmējums, kas nozīmē "virs" vai "aiz Saturna") un Minerva (seno romiešu gudrības dieviete).[15][20]
Remove ads
Orbitālie parametri
Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāns pārvietojas ap Sauli pa gandrīz riņķveida orbītu, veicot vienu apriņķojumu 84 Zemes gadu laikā. Urāna rotācijas ass gandrīz sakrīt ar orbītas plakni (nobīdīta par 2°), tāpēc Urāns it kā "ripo" pa orbītu. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 17 stundās un 14 minūtēs.
Remove ads
Atmosfēra un klimats
Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Kultūrā
1789. gadā vācu ķīmiķis Martins Heinrihs Klaprots atklāja ķīmisko elementu, kuru vēlāk izvēlējās nosaukt par urānu, par godu sava kolēģa Viljama Heršela jaunatklātajai planētai Urānam.[17][20]
Operācija "Urāns" bija sekmīgais padomju militāri stratēģiskais pretuzbrukums, kas 1942. gada novembrī ļāva Staļingradas kaujas laikā ielenkt vācu 6. armiju un panākt lūzumpunktu Austrumu frontē.[25]
Urāns iekļauts angļu komponista Gustava Holsta ciklā "Planētas", kur tā ir sestā attēlotā planēta starp citām Saules sistēmas planētām (izņemot Zemi).
Remove ads
Skatīt arī
.svg){kind=link}
Atsauces un piezīmes
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads