vetare

latina

výslovnost

• IPA: [wɛ.ˈtaː.re] (klasická restituovaná)
• IPA: [vɛˈtaː.rɛ] (středověká)

etymologie

Ze staršího votāre, které z předpokládaného praindoevropského *weth₂-.

sloveso

• tranzitivní

časování

indikativ
číslo		singulár			plurál
osoba		1.	2.	3.	1.	2.	3.
aktivum	prézens	vetō	vetās	vetat	vetāmus	vetātis	vetant
	futurum I.	vetābō	vetābis	vetābit	vetābimus	vetābitis	vetābunt
	imperfektum	vetābam	vetābās	vetābat	vetābāmus	vetābātis	vetābant
	perfektum	vetāvī	vetāvistī	vetāvit	vetāvimus	vetāvistis	vetāvērunt
	futurum II.	vetāverō	vetāveris	vetāverit	vetāverimus	vetāveritis	vetāverint
	plusquamperfektum	vetāveram	vetāverās	vetāverat	vetāverāmus	vetāverātis	vetāverant
pasivum	prézens	vetor	vetāris	vetātur	vetāmur	vetāminī	vetantur
	futurum I.	vetābor	vetāberis	vetābitur	vetābimur	vetābiminī	vetābuntur
	imperfektum	vetābar	vetābāris	vetābātur	vetābāmur	vetābāminī	vetābantur
	perfektum	vetātus sum vetāta sum vetātum sum	vetātus es vetāta es vetātum es	vetātus est vetāta est vetātum est	vetātī sumus vetātae sumus vetāta sumus	vetātī estis vetātae estis vetāta estis	vetātī sunt vetātae sunt vetāta sunt
	plusquamperfektum	vetātus eram vetāta eram vetātum eram	vetātus erās vetāta erās vetātum erās	vetātus erat vetāta erat vetātum erat	vetātī erāmus vetātae erāmus vetāta erāmus	vetātī erātis vetātae erātis vetāta erātis	vetātī erant vetātae erant vetāta erant
	futurum II.	vetātus erō vetāta erō vetātum erō	vetātus eris vetāta eris vetātum eris	vetātus erit vetāta erit vetātum erit	vetātī erimus vetātae erimus vetāta erimus	vetātī eritis vetātae eritis vetāta eritis	vetātī erunt vetātae erunt vetāta erunt
konjunktiv
číslo		singulár			plurál
osoba		1.	2.	3.	1.	2.	3.
aktivum	prézens	vetem	vetēs	vetet	vetēmus	vetētis	vetent
	imperfektum	vetārem	vetārēs	vetāret	vetārēmus	vetārētis	vetārent
	perfektum	vetāverim	vetāveris	vetāverit	vetāverimus	vetāveritis	vetāverint
	plusquamperfektum	vetāvissem	vetāvissēs	vetāvisset	vetāvissēmus	vetāvissētis	vetāvissent
pasivum	prézens	veter	vetēris	vetētur	vetēmur	vetēminī	vetentur
	imperfektum	vetārer	vetārēris	vetārētur	vetārēmur	vetārēminī	vetārentur
	perfektum	vetātus sim vetāta sim vetātum sim	vetātus sīs vetāta sīs vetātum sīs	vetātus sit vetāta sit vetātum sit	vetātī sīmus vetātae sīmus vetāta sīmus	vetātī sītis vetātae sītis vetāta sītis	vetātī sint vetātae sint vetāta sint
	plusquamperfektum	vetātus essem vetāta essem vetātum essem	vetātus essēs vetāta essēs vetātum essēs	vetātus esset vetāta esset vetātum esset	vetātī essēmus vetātae essēmus vetāta essēmus	vetātī essētis vetātae essētis vetāta essētis	vetātī essent vetātae essent vetāta essent
imperativ
číslo		singulár			plurál
osoba		1.	2.	3.	1.	2.	3.
aktivum	prézens	—	vetā	—	—	vetāte	—
	futurum	—	vetātō	vetātō	—	vetātōte	vetantō
pasivum	prézens	—	vetāre	—	—	vetāminī	—
	futurum	—	vetātor	vetātor	—	—	vetantor
infinitiv
číslo		singulár			plurál
aktivum	prézens	vetāre
	perfektum	vetāvisse
	futurum	nominativ: vetātūrus esse vetātūra esse vetātūrum esse akuzativ: vetātūrum esse vetātūram esse vetātūrum esse			nominativ: vetātūrī esse vetātūrae esse vetātūra esse akuzativ: vetātūrōs esse vetātūrās esse vetātūra esse
pasivum	prézens	vetārī
	perfektum	nominativ: vetātus esse vetāta esse vetātum esse akuzativ: vetātum esse vetātam esse vetātum esse			nominativ: vetātī esse vetātae esse vetāta esse akuzativ: vetātōs esse vetātās esse vetāta esse
	futurum	vetātum īrī
participia
		aktivum			pasivum
		prézens	perfektum	futurum	prézens	perfektum	futurum
		vetāns (vetantis)	—	vetātūrus, vetātūra, vetātūrum	—	vetātus, vetāta, vetātum	vetandus, vetanda, vetandum

význam

1. zakazovat, nedoporučit, zakázat, nepovolit, nepovolovat
2. vetovat, být proti

synonyma

1. prohibēre, (částečně) interdīcere, abdīcĕre
2. (částečně) refrāgārī; oppōnĕre; resistere, obstare, recūsāre

související

• revetāre
• vetārētur
• vetat
• vetō
• vetābit
• vetet
• vetābat
• vetuit