blivan

Old Dutch

Etymology

From Proto-Germanic *bilībaną.

Verb

blīvan

1. to remain
2. to stay

Inflection

Conjugation of blīvan (strong class 1)

infinitive	blīvan
indicative	present	past
1st person singular	blīvo, blīvon	blēf
2nd person singular	blīvis	blivi
3rd person singular	blīvit	blēf
1st person plural	blīvun	blivon
2nd person plural	blīvit	blivot
3rd person plural	blīvunt	blivon
subjunctive	present	past
1st person singular	blīve	blivi
2nd person singular	blīvis	blivi
3rd person singular	blīve	blivi
1st person plural	blīvin	blivin
2nd person plural	blīvit	blivit
3rd person plural	blīvin	blivin
imperative	present
singular	blīf
plural	blīvit
participle	present	past
	blīvandi	blivan, giblivan

Descendants

• Middle Dutch: bliven
  • Dutch: blijven
    • Afrikaans: bly
    • Javindo: belijf
    • Jersey Dutch: blāive
    • Negerhollands: bliev, blief, bli
  • Limburgish: blieve
  • Zealandic: bluve

Further reading

• “bilīvan”, in Oudnederlands Woordenboek, 2012