existimatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of existimō.

Participle

exīstimātus (feminine exīstimāta, neuter exīstimātum); first/second-declension participle

1. valued

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	exīstimātus	exīstimāta	exīstimātum		exīstimātī	exīstimātae	exīstimāta
genitive	exīstimātī	exīstimātae	exīstimātī		exīstimātōrum	exīstimātārum	exīstimātōrum
dative	exīstimātō	exīstimātae	exīstimātō		exīstimātīs
accusative	exīstimātum	exīstimātam	exīstimātum		exīstimātōs	exīstimātās	exīstimāta
ablative	exīstimātō	exīstimātā	exīstimātō		exīstimātīs
vocative	exīstimāte	exīstimāta	exīstimātum		exīstimātī	exīstimātae	exīstimāta