infinitivus

Latin

Etymology

The adjective was formed by suffixation: īnfīnītus (“boundless”, “unlimited”, “infinite”: “endless”; “countless”; grammar “indefinite”, "infinitive”) +‎ -īvus (“suffix forming adjectives”); the noun is an elliptical use for modus īnfīnītīvus (“[the] infinitive mood”). The Latin is a rough translation of the Greek ἀπαρέμφατος, meaning "not indicated" or "not determined."

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ĩː.fiː.niːˈtiː.wʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [iɱ.fi.niˈtiː.vus]

Adjective

īnfīnītīvus (feminine īnfīnītīva, neuter īnfīnītīvum); first/second-declension adjective

1. unlimited, indefinite
2. (grammar) infinitive

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	īnfīnītīvus	īnfīnītīva	īnfīnītīvum		īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīva
genitive	īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīvī		īnfīnītīvōrum	īnfīnītīvārum	īnfīnītīvōrum
dative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvae	īnfīnītīvō		īnfīnītīvīs
accusative	īnfīnītīvum	īnfīnītīvam	īnfīnītīvum		īnfīnītīvōs	īnfīnītīvās	īnfīnītīva
ablative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvā	īnfīnītīvō		īnfīnītīvīs
vocative	īnfīnītīve	īnfīnītīva	īnfīnītīvum		īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīva

Descendants

• → Norwegian Bokmål: infinitiv

Noun

īnfīnītīvus m (genitive īnfīnītīvī); second declension

1. (grammar) the infinitive (mood or mode)

Declension

Second-declension noun.

	singular	plural
nominative	īnfīnītīvus	īnfīnītīvī
genitive	īnfīnītīvī	īnfīnītīvōrum
dative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvīs
accusative	īnfīnītīvum	īnfīnītīvōs
ablative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvīs
vocative	īnfīnītīve	īnfīnītīvī

Descendants

• English: accusativus cum infinitivo

References

• “infīnītīvus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “infīnītīvus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette, page 814/2.