venaticus

Latin

Etymology

From vēnātus (“hunting, the chase”) +‎ -icus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [weːˈnaː.tɪ.kʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [veˈnaː.ti.kus]

Adjective

vēnāticus (feminine vēnātica, neuter vēnāticum); first/second-declension adjective

1. (relational) hunting

   canis vēnāticus ― hunting dog

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	vēnāticus	vēnātica	vēnāticum		vēnāticī	vēnāticae	vēnātica
genitive	vēnāticī	vēnāticae	vēnāticī		vēnāticōrum	vēnāticārum	vēnāticōrum
dative	vēnāticō	vēnāticae	vēnāticō		vēnāticīs
accusative	vēnāticum	vēnāticam	vēnāticum		vēnāticōs	vēnāticās	vēnātica
ablative	vēnāticō	vēnāticā	vēnāticō		vēnāticīs
vocative	vēnātice	vēnātica	vēnāticum		vēnāticī	vēnāticae	vēnātica

Related terms

• vēnāticius
• vēnātiō
• vēnātor
• vēnātōrius
• vēnātrīx
• vēnātūra
• vēnātus

Descendants

• Aromanian: avinatic
• → English: venatic

Further reading

• “venaticus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “venaticus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “venaticus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.