vendito

Esperanto

Noun

vendito (accusative singular venditon, plural venditoj, accusative plural venditojn)

1. singular past nominal passive participle of vendi

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ˈweːn.dɪ.toː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [ˈvɛn.di.to]

Etymology 1

From vēndō +‎ -itō (forms frequentative verbs).

Verb

vēnditō (present infinitive vēnditāre, perfect active vēnditāvī, supine vēnditātum); first conjugation

1. to offer for sale (again and again)
2. to try to sell
3. (figuratively) to betray
4. to praise, commend
5. (chiefly reflexive) to pay court to, conciliate [with dative]

Conjugation

   Conjugation of vēnditō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	vēnditō		vēnditās		vēnditat		vēnditāmus		vēnditātis		vēnditant
	imperfect	vēnditābam		vēnditābās		vēnditābat		vēnditābāmus		vēnditābātis		vēnditābant
	future	vēnditābō		vēnditābis		vēnditābit		vēnditābimus		vēnditābitis		vēnditābunt
	perfect	vēnditāvī		vēnditāvistī		vēnditāvit		vēnditāvimus		vēnditāvistis		vēnditāvērunt, vēnditāvēre
	pluperfect	vēnditāveram		vēnditāverās		vēnditāverat		vēnditāverāmus		vēnditāverātis		vēnditāverant
	future perfect	vēnditāverō		vēnditāveris		vēnditāverit		vēnditāverimus		vēnditāveritis		vēnditāverint
passive	present	vēnditor		vēnditāris, vēnditāre		vēnditātur		vēnditāmur		vēnditāminī		vēnditantur
	imperfect	vēnditābar		vēnditābāris, vēnditābāre		vēnditābātur		vēnditābāmur		vēnditābāminī		vēnditābantur
	future	vēnditābor		vēnditāberis, vēnditābere		vēnditābitur		vēnditābimur		vēnditābiminī		vēnditābuntur
	perfect	vēnditātus + present active indicative of sum
	pluperfect	vēnditātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	vēnditātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	vēnditem		vēnditēs		vēnditet		vēnditēmus		vēnditētis		vēnditent
	imperfect	vēnditārem		vēnditārēs		vēnditāret		vēnditārēmus		vēnditārētis		vēnditārent
	perfect	vēnditāverim		vēnditāverīs		vēnditāverit		vēnditāverīmus		vēnditāverītis		vēnditāverint
	pluperfect	vēnditāvissem		vēnditāvissēs		vēnditāvisset		vēnditāvissēmus		vēnditāvissētis		vēnditāvissent
passive	present	vēnditer		vēnditēris, vēnditēre		vēnditētur		vēnditēmur		vēnditēminī		vēnditentur
	imperfect	vēnditārer		vēnditārēris, vēnditārēre		vēnditārētur		vēnditārēmur		vēnditārēminī		vēnditārentur
	perfect	vēnditātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	vēnditātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		vēnditā		—		—		vēnditāte		—
	future	—		vēnditātō		vēnditātō		—		vēnditātōte		vēnditantō
passive	present	—		vēnditāre		—		—		vēnditāminī		—
	future	—		vēnditātor		vēnditātor		—		—		vēnditantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		vēnditāre			vēnditārī			vēnditāns			—
future		vēnditātūrum esse			vēnditātum īrī			vēnditātūrus			vēnditandus
perfect		vēnditāvisse			vēnditātum esse			—			vēnditātus
future perfect		—			vēnditātum fore			—			—
perfect potential		vēnditātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		vēnditandī		vēnditandō		vēnditandum		vēnditandō		vēnditātum		vēnditātū

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Verb

vēnditō

1. second/third-person singular future active imperative of vēndō

References

• “vendito”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “vendito”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “vendito”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.