commutatus

Latino

participio perfetto
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	commūtātus	commūtātă	commūtātum
genitivo	commūtātī	commūtātae	commūtātī
dativo	commūtātō	commūtātae	commūtātō
accusativo	commūtātŭm	commūtātăm	commūtātum
vocativo	commūtātĕ	commūtātă	commūtātum
ablativo	commūtātō	commūtātā	commūtātō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	commūtātī	commūtātae	commūtātă
genitivo	commūtātōrum	commūtātārum	commūtātōrum
dativo	commūtātīs	commūtātīs	commūtātīs
accusativo	commūtātōs	commūtātās	commūtātă
vocativo	commūtātī	commūtātae	commūtātă
ablativo	commūtātīs	commūtātīs	commūtātīs

Quarta declinazione

	singolare	plurale
nominativo	commūtātŭs	commūtātūs
genitivo	commūtātūs	commūtātŭŭm
dativo	commūtātŭī	commūtātĭbŭs
accusativo	commūtātŭm	commūtātūs
vocativo	commūtātŭs	commūtātūs
ablativo	commūtātū	commūtātĭbŭs

Sostantivo

commutatus m sing, quarta declinazione (genitivo: commutatus)

1. mutazione, cambiamento
   • in commutatum veniunt - giungono al mutamento (Lucrezio, De rerum natura, liber I, 795)

Voce verbale

commutatus

1. participio perfetto di commutō

Sillabazione

cŏm | mū | tā | tŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) AFI: /kom.muːˈtaː.tus/
• (pronuncia ecclesiastica) AFI: /kom.muˈta.tus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo commutō

Sinonimi

• (mutazione, cambiamento) mutatio, commutatio, immutatio, permutatio

Note / Riferimenti