Burtnieku svīta
vidusdevona Živetas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā / From Wikipedia, the free encyclopedia
Burtnieku svīta (D2br) ir vidusdevona Živetas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot Kurzemes ziemeļu malu. Svītas slāņu biezums svārstās no 23-89 metriem[1], taču lielākajā daļā variē 40-60 m robežās. Nosaukums veidots no Burtnieku ezera, kura krastos atrodas svītas atsegumi. Burtnieku svītas griezuma stratotipi atsedzas Rojas (Lūrmaņu klintis), Salacas (Neļķu klintis, Skaņaiskalns), Gaujas krastos, kā arī Rīgas līča austrumu daļā (Veczemju klintis un Ķurmrags) un pie Burtnieku ezera. Tālāk svītas atsegumu josla stiepjas uz ziemeļaustrumiem Igaunijas un Pleskavas apgabala teritorijā.
Burtnieku svītu 1956. gadā Pēteris Liepiņš izdalīja kā Salacas svītu. Tās apakšējā robeža tiek vilkta pamatojoties uz griezumu ritmisko uzbūvi. Svītai atbilst skaidri izteikts vidusdevona sedimentācijas augšējais ritms. Svītas griezuma pamatnē ieguļ daudz rupjgraudaināki ieži (smilšakmeņi ar aleirolītu un kvarca oļu piejaukumu), kas klāj Arukilas svītas aleirolītus. Augstāk griezumā sāk dominēt sīkgraudaini smilšakmeņi un aleirolīti. Aleirolīti svītas griezuma augšdaļā veido diezgan biezu (virs 30 m) slāni. Izskalojuma pēdas svītas apakšējā robežā parasti nav novērojami. Rupja drupu materiāla ieslēgumi ir novērojami dažādos smilšakmens slāņa līmeņos. Burtnieku svītas apakšējā robeža visskaidrāk redzama Centrālās un Ziemeļlatvijas teritorijā, kur smilšakmens bazālais ritms ir visizteiktāks, kā arī redzama lielāka atšķirība minerālu sastāvā (palielināts turmalīna, cirkona, stavrolīta, kvarca saturs, kas palielinās gar paleonogāzi no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem). Pārējā Latvijas teritorijā apakšējā robeža ir nosacīta (nav izteikta). Svītas nogulumu augšējo aleirolītisko daļu sedz Gaujas svītas smilšakmeņi. Abavas baseina teritorijā starp Burtnieku un Gaujas svītām mēdza izdalīt Abavas svītu, kuru raksturo īpatnējs paleontoloģiskais sastāvs.