Jaunā Kartāga

Priekšvēsture

Pilsēta bija dibināta apmēram 227. gadā pr.Kr. ar nosaukumu Kart Hadašta (Jaunā Pilsēta), un to dibināja kartāgiešu ģenerālis Asdrubals el Bello, ģenerāļa Hamilkāra Barkas, Hanibāla tēva, znots.

Šķiet, ka pilsēta nebija dibināta tukšā vietā, bet iepriekšējās ibēriešu vai tartesiešu apmetnes vietā. Ir liecības par tirdznieciskiem darījumiem ar feniķiešiem no 8. gadsimta pr.Kr. pa visu piekrasti. Bez tam, Kart Hadašta asociējas ar pilsētu Mastiju, kuru savā darbā "Ora maritima" pieminēja grieķu-latīņu dzejnieks Avieno, kurš bija savācis pašas senākās saglabājušās ziņas par Ibērijas pussalu. Arī vēl kādā romiešu-kartāgiešu 348. gada pr.Kr. traktātā pilsēta tika pieminēta kā Mastija Tartesija (Mastia de los Tartesios).

Visa tagadējās Kartahenas un Masaronas piekraste senos laikos bija ļoti populāra, pateicoties savām nozīmīgajām svina, sudraba, cinka u.c. metālu atradnēm. Derīgo izrakteņu izmantošana un komercializācija no Kartahenas un Masaronas šahtām ir dokumentēta jau no feniķiešu laikiem.

Pēc Pirmā pūniešu kara kartāgieši pazaudēja savu galveno īpašumu Vidusjūrā, Sicīlijas salu. Vienīgais neuzvarētais pulkvedis šajā konfrontācijā ar romiešiem, Hamilkārs Barka, devās uz Pireneju pussalu ar nodomu izveidot personīgos Barkīdu īpašumus, kurus viņš pārstāvēja, pārveidot Kart Hadaštu par savu militāro operāciju centru, un panākt kontroli pār kalnrūpniecības nozari pussalas dienvidaustrumos. Pēc Hamilkāra nāves sadursmē ar ibēriešu ciltīm viņa vietu ieņēma viņa dēls Hanibāls ar nodomu sagatavot spēcīgu armiju, lai varētu pretoties romiešiem. Kart Hadašta tādējādi kļuva par kartāgiešu galveno pilsētu Spānijā. Rezultātā Hanibāls ar visiem kaujas ziloņiem atstāja to, dodoties savā slavenajā karagājienā uz Itāliju, kas 218. gadā pr.Kr. noveda pie Otrā Pūniešu kara.

Romas republikas laiks

Romiešu intereses Ibērijas pussalā galvenokārt saistījās ar leģendāro minerālo bagātību izmantošanu, starp kurām īpaši vērtīgas bija Kartāgas kontrolē esošās Kartahenas un Masaronas derīgo izrakteņu atradnes.

Romiešu karavadonis Scīpions Āfrikānis Kart Hadaštu ieņēma 209. gadā pr.Kr., pārdēvējot to par Jauno Kartāgu, piešķirot tai civitas stipendaria (nodevu maksātājas) statusu.^[1] Vēlāk, 44. gadā pr.Kr. Jūlija Cēzara laikā pilsēta ieguva latīņu tiesības un kļuva par koloniju ar romiešu tiesībām. Jaunā Kartāga kļuva par vienu no pašām svarīgākajām romiešu pilsētām Spānijā. Administratīvi tā iekļāvās Tuvās Spānijas provincē.

Agrīnās impērijas laiks

Romas pilsētas, Jaunās Kartāgas, uzplaukums balstījās galvenokārt uz sudraba un svina raktuvju ekspluatāciju Kartahena la Unionas kalnu masīvā. Kartahenas un Masaronas apkaimē rūdu ieguva vēl no feniķiešu laikiem, un Roma turpināja izmantot šīs raktuves, iegūstot rūdu lielos daudzumos, piespiežot tajās strādāt daudziem vergiem, kuru skaits svārstījās ap 40 000 cilvēkiem.

44. gadā pr.Kr. pilsēta ieguva kolonijas statusu ar nosaukumu Colonia Vrbs Iulia Nova Carthago (C.V.I.N.C), kuru veidoja pilsoņi ar romiešu tiesībām.

27. gadā pr.Kr. Augusts Oktaviāns nolēma pārveidot Spānijas administratīvo dalījumu, kā rezultātā jaunā Kartāga tika iekļauta Tarrakonas Spānijas provincē.

No republikas laikiem pilsētā bija palicis romiešu amfiteātris. Taču tieši Augusta valdīšanas laikā pilsētā tika veikta ambicioza urbanizācijas un monumentalizācijas programma, kurā citu starpā bija paredzēta iespaidīga romiešu teātra un liela foruma celtniecība.

Laika posmā starp Tiberija un Klaudija valdīšanas laiku Tarrakonas Spānija bija sadalīta septiņos juridiskajos konventos, no kuriem viena konventa (Conventus Iuridicus Carthaginensis) galvaspilsēta bija Jaunā Kartāga.

No 2. gadsimta, līdzīgi citām Spānijas pilsētām, šeit bija novērojams pakāpenisks ekonomisks un demogrāfisks kritums, kā rezultātā viss pilsētas austrumu sektors izrādījās pamests, ieskaitot Augusta laikā uzcelto forumu. Viens no pilsētas pagrimuma cēloņiem, domājams, bija kalnrūpniecības izstrāžu izsīkšana.

Vēlās impērijas laiks

Pagrimums palēninājās, kad 298. gadā imperators Diokletiāns sadalīja Tarrakonas Spāniju trijās provincēs, izveidodams romiešu provinci Kartagēniku ar galvaspilsētu Jaunajā Kartāgā.

Pilsētas austrumu sektora liela daļa tika pārbūvēta, izmantojot materiālam celtnes, kas bija būvētas Augusta valdīšanas laikā, kā tas notika ar monumentālo forumu, uzceltu uz teātra drupām izmantojot tā materiālus.

Pilsētas komerciālā darbība tika pārorientēta uz garuma (mērce no fermentētas zivju pastas) ražošanu, kura ražotņu paliekas tika konstatētas visā piekrastē. Piemērs ekonomiskās darbības izmaiņām no derīgo izrakteņu ieguves uz garuma ražošanu ir labi redzams Paturro romiešu villā.

425. gadā pilsētu izpostīja un izlaupīja vandaļi, pirms pārcelšanās uz Āfriku. Pilsēta kaut kādā veidā atkopās no vandaļu iebrukuma, jo 461. gadā imperators Majorians savāca pilsētā floti no 45 kuģiem, lai uzbruktu un atgrieztu atpakaļ impērijā Ziemeļāfrikā izveidoto Vandaļu karalisti. Kartahenas kaujā romiešu armija bija pilnībā sakauta un iznīcināta.

Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma 476. gadā pilsēta pārgāja vestgotu pārvaldē, kaut arī saglabāja stipri romanizētu iedzīvotāju daļu. Vestgotu pilsoņu karu lakā 6. gadsimta vidū kāda frakcija vērsās pēc palīdzības pie Bizantijas imperatora Justiniāna I, kurš pēc īsas kampaņas sagrāba nozīmīgas teritorijas Spānijas dienvidos un pasludināja pilsētu par provinces galvaspilsētu ar nosaukumu Kartāga Spartārija, bet Kartahenas bīskapija kļuva par metropoliju.