From Wikipedia, the free encyclopedia
Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir dokuments, ar kuru 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.
Deklarāciju sagatavoja Latvijas Tautas frontes frakcija (pie tās teksta gatavošanas darbojušies Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un Rolands Rikards[1]), pret bija Interfronti atbalstošie deputāti. Deklarācijas preambulā konstatēts, ka Tautas Saeima, kas tika ievēlēta prettiesiskās, antikonstitucionālās vēlēšanās, kuru rezultāti bija viltoti, nevarēja paust tautas gribu un tai arī nebija tiesību lemt par valsts politiskās iekārtas maiņu un atteikšanos no suverinitātes. Saskaņā ar Satversmi Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai un to mainīt var vienīgi tautas nobalsošanā. Tā kā Satversmē noteiktā procedūra nebija ievērota, Latvija nekad de iure nebija iestājusies Padomju Savienībā. Pamatojoties uz to un Latvijas iedzīvotāju gribu, kas pausta ievēlot vairākumā deputātus, kas atbalstīja neatkarības atjaunošanu, Augstākajai Padomei bija tiesības lemt par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Pēc preambulas sekoja lemjošā daļaː[2]
1. Atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām. Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.
2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju «Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā».
3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.
Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti — LATVIJA.
4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti: 1. pants — Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika; 2. pants — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai; 3. pants — Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale; 6. pants — Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Satversmes 6. pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.
5. Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de fakto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.[3]
6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šī lēmuma pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa. Pārejas periodā jaunus likumdošanas aktus pieņem vai esošos aktus groza tikai Latvijas Republikas Augstākā Padome.
7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.
8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.
9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.
Deklarācija stājas spēkā kopš pieņemšanas brīža.
Jau no 2. maija pie Augstākās Padomes ēkas (tagad Saeimas ēka) pulcējās liels neatkarības atbalstītāju pulks, kas aicināja pasludināt Latvijas neatkarību. Pēc pozitīvā balsojuma 4. maijā deputāti tika ar gavilēm un lielu sajūsmu sagaidīti Jēkaba ielā.
Deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā Padome, kurā 1990. gada vēlēšanās bija ievēlēts 201 deputāts. Lai likumdevēji pieņemtu deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 134 balsis. Ar 138 balsīm „par”, 0 „pret” (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un 1 „atturas” Augstākā Padome to pieņēma.[4]
Tika pasludināts pārejas posms no Latvijas Republikas Augstākās Padomes līdz Saeimas sasaukšanai.
4. maijs ir valsts svētku diena — Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.
Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu šobrīd atrodas LR Saeimas arhīvā, LR AP fondā, 10. apr., 2932. l., 42. lp.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.