Nakts

Nakts ir diennakts tumšais periods, kas iestājas pēc saulrieta un beidzas ar saullēktu, kad Saules diska redzamā daļa atrodas zem horizonta. Nakts iestāšanās ir tieši saistīta ar Zemes rotāciju ap savu asi, kas izraisa Saules šķietamo kustību debesīs un periodiskas apgaismojuma izmaiņas uz Zemes virsmas. Nakts ilgums mainās atkarībā no ģeogrāfiskā platuma grādiem un gadalaika, piemēram, pie ekvatora diena un nakts ir gandrīz vienāda garuma visa gada garumā,^[1][2] savukārt lielākos platuma grādos nakts var būt ievērojami garāka ziemā un īsāka vasarā. Polārajos reģionos iespējama pat polārā nakts, kad Saule vairākas dienas vai mēnešus neuzlec virs horizonta.^[3]

Naksnīgas debess un Mēness gaismas atspulgs uz ūdens

Kopš seniem laikiem nakts ir ieņēmusi nozīmīgu vietu cilvēces kultūrā, reliģijā un mitoloģijā, bieži vien simbolizējot noslēpumus, sapņus, atpūtu vai bīstamību. Tā ietekmē diennakts ritmus, miegu un naktsdzīvnieku uzvedību, un mūsdienu sabiedrībā nakts ir arī daļa no aktīvās saimnieciskās un sociālās dzīves, tostarp nakts maiņu darba, nakts izklaides un astronomijas novērojumu kontekstā.

Astronomiskais skaidrojums

No astronomiskā viedokļa nakts ir Zemes diennakts cikla daļa, kuras laikā Saules disks atrodas zem horizonta, uz Zemes virsmas radot dabisku tumsu. Tā ir cieši saistīta ar Zemes rotāciju ap savu asi, kas izraisa regulāras apgaismojuma izmaiņas un sadala diennakti dienā un naktī. Precīzs nakts ilgums, tumšuma pakāpe un debesu stāvoklis atkarīgi no vietas ģeogrāfiskā platuma un gadalaika.

Ar ilgstošu ekspozīciju uzņemta zvaigžņotā debess

Nakts veidojas Zemei griežoties ap savu asi tā, ka konkrēts ģeogrāfiskais punkts pagriežas prom no Saules gaismas avota. Šī rotācija izraisa diennakts ritmu — dienu un nakti —, kas atkārtojas ik pēc 24 stundām. Šis cikliskums nosaka pamatu bioloģiskajiem, kultūras un tehnoloģiskajiem ritmiem.

Astronomiski diennakts laiks tiek precīzi definēts pēc Saules gaismas krišanas leņķa attiecībā pret ģeometrisko horizontu. Nakts sākums un beigas tiek noteiktas pēc Saules redzamā diska nolaišanās vai pacelšanās noteiktos platuma grādos. Piemēram, astronomiskā nakts ir periods starp astronomisko krēslu (pēc saulrieta) un astronomisko rītausmu (pirms saullēkta), kad Saule atrodas zemāk par 18° zem horizonta, un debesis ir pilnīgi tumšas, ļaujot vērot ne tik spožus debess objektus. Īpaši dziļi zem horizonta — 90° jeb nadīrā — Saule var atrasties uz ziemeļu tropu loka (Vēža tropa) decembra saulgriežos, uz dienvidu tropu loka (Mežāža tropa) jūnija saulgriežos, kā arī uz ekvatora ekvinokcijas laikā.

Nakts ilgums būtiski mainās atkarībā no ģeogrāfiskā platuma un gadalaika. Ekvatoriālajos reģionos nakts un diena ir gandrīz vienāda garuma visa gada laikā.^[1][2] Tomēr lielākos platuma grādos šī proporcija mainās — vasarā naktis kļūst ļoti īsas vai pat nenotiek pilnīga tumsa, bet ziemā tās ievērojami pagarinās. Platuma grādos starp aptuveni 48°33' un 66°33' uz ziemeļiem vai dienvidiem no ekvatora pilnīga astronomiskā nakts neiestājas ap vasaras saulgriežiem,^[4][5][6] jo, lai gan Saule noriet, tās zemākā kulminācija (dziļākais punkts zem horizonta) nekad nesasniedz 18° robežu.

Atkarībā no Saules leņķa zem horizonta tiek izšķirti trīs galvenie nakts veidi, kas tiek plaši izmantoti gan astronomijā, gan navigācijā, gan meteoroloģijā. Tie ir šādi:

• astronomiskā nakts, kad Saule atrodas zemāk par 18° zem horizonta un debesis ir pilnīgi tumšas, piemērotas novērojumiem;
• jūras (nautiskā) nakts, kad Saule atrodas 12°–18° zem horizonta; jūrniekiem iespējams redzēt horizontu un atpazīt zvaigznes navigācijai;
• civilā nakts, kad Saule atrodas 6°–12° zem horizonta; vēl saglabājas daļēja krēsla, kurā iespējama redzamība bez papildu apgaismojuma.

Nakts laikā, kad Saule vairs neizgaismo atmosfēru, debesīs kļūst redzami dažādi astronomiskie objekti. Zvaigznes, planētas, Mēness, kā arī meteoru plūsmas kļūst saskatāmas, jo debesis ir pietiekami tumšas. Astronomiskās nakts apstākļos, īpaši bez mākslīgā apgaismojuma un mēnessgaismas, iespējams vērot arī ne tik spožas zvaigznes, galaktikas un miglājus. Šie apstākļi ir būtiski profesionālai un amatieru astronomijai, kā arī astrofotogrāfijai.

Bioloģiskie un fizioloģiskie aspekti

Skats uz Zemi nakts laikā, kur redzama lielo pilsētu izdalītā gaisma (daudzu satelītuzņēmumu montāža)

Nakts kā diennakts tumšais periods būtiski ietekmē dzīvo organismu bioloģiskos procesus, kas pielāgojušies regulārai gaismas un tumsas maiņai. Daudzu sugu fizioloģija, uzvedība un vielmaiņa ir cieši saistīta ar diennakts ritmiem, tā sauktajiem, iekšējiem bioloģiskajiem pulksteņiem, kas saskaņā ar diennakts ciklu koordinē aktivitātes un miera fāzes. Nakts ir laiks, kad daļa organismu, tostarp cilvēks, pāriet miega un atjaunošanās režīmā, savukārt citi, tā dēvētie naktsdzīvnieki, kļūst aktīvi.

Cilvēkiem nakts miegs ir būtisks neiroloģiskajai, hormonālajai un imūnsistēmas funkciju atjaunošanai.^[7][8][9] Miega fizioloģija ietver vairākas fāzes, tostarp REM fāzi un dziļo miegu, kas regulējas ar melatonīna sekrēciju un citiem hormoniem, kuru izdale ir atkarīga no tumsas iestāšanās. Savukārt dzīvnieku pasaulē naktsdzīvei pielāgotās sugas attīstījušas īpašas sensoro uztveres adaptācijas, piemēram, uzlabotu redzi tumsā, eholokāciju vai ožas asumu.

Tomēr mākslīgais apgaismojums pilsētvidē un iekštelpās var traucēt šo dabisko līdzsvaru. Gaismas piesārņojums un apgaismojuma iedarbība naktī, piemēram, no ekrāniem vai ielu apgaismojuma, ir saistīta ar miega traucējumiem, hormonālo disbalansu, vielmaiņas problēmām un pat onkoloģiskām saslimšanām.^[10][11][12] Tāpēc nakts un tumsas nozīme tiek arvien vairāk apzināta arī sabiedrības veselības un vides aizsardzības kontekstā.

Kultūrvēsturiskā nozīme

Visās kultūrās un laikmetos nakts ir ieņēmusi būtisku vietu kā simbolisks, rituāls un praktisks diennakts posms. Tā tiek uztverta gan kā noslēpumu un nedrošības laiks, gan kā klusuma, sapņu un garīgas pieredzes brīdis. Vēsturiski reliģijās un mitoloģijās nakts ir kalpojusi kā nozīmīgs laika atskaites punkts, iedvesmas avots mākslā un rituālu struktūras pamats.

Vinsenta van Goga glezna “Zvaigžņotā nakts”

Senajās sabiedrībās nakts bieži vien tika uzskatīta par diennakts sākumu, īpaši mēness kalendāros balstītajās tradīcijās, piemēram, ebreju, islāma un babiloniešu kalendārā. Laika skaitīšanai tika izmantotas zvaigžņu pozīcijas, ūdens pulksteņi un vēlāk mehāniskie pulksteņi, kas ļāva noteikt laika ritumu arī tumsā. Arī astronomiskie novērojumi, kas notika naktīs, kalpoja par pamatu agrīnajiem kalendāriem un laika noteikšanas sistēmām.

Nakts bieži ieņem svētu vietu reliģiskajās praksēs. Islāmā naktis ramadāna laikā ir īpaši nozīmīgas, jo gavēnis tiek pārtraukts tikai pēc saulrieta, un Likteņa nakts (Lailat al-Qadr) tiek uzskatīta par vienu no svētākajām naktīm.^[13] Kristietībā gan liturģiskajās tradīcijās, gan klosteru dzīvē ir sastopamas nakts lūgšanas, bet Ziemassvētku nakts misa ir viens no nozīmīgākajiem reliģiskajiem notikumiem. Hinduismā un budismā vairākās svētās naktīs tiek praktizēta meditācija un dievkalpojumi līdz rītausmai.

Daudzās kultūrās nakts saistās ar mistiku, noslēpumiem un pārdabiskām būtnēm. Tautas ticējumos nakts bieži bija laiks, kad parādās raganas, gari, vilkacis vai mirušo dvēseles, un tika uzskatīts, ka sapņi naktī var saturēt vēstījumus no dieviem vai aizgājušajiem. Nakts tika pretstatīta gaismai un bieži simbolizēja nezināmo, nāvi, tumsu vai dvēseles pārbaudījumus, bet reizē arī iekšējo apgaismību, intuīciju un atklāsmi.

Nakts kā tēma un simbols ir plaši pārstāvēta literatūrā, glezniecībā, mūzikā un kinomākslā. Literatūrā tā simbolizē vientulību, mīlestību, baiļu vai brīvības telpu, piemēram, Šekspīra darbos vai romantisma laikmeta dzejā. Glezniecībā slaveni darbi, piemēram, Vinsenta van Goga “Zvaigžņotā nakts”, attēlo nakts estētiku un emocionālo iedarbību. Mūzikā nakts iedvesmojusi gan noktirnes, gan garīgas kompozīcijas, bet kino bieži izmanto nakti kā dramatisku un vizuāli iespaidīgu fonu.

Attīstoties pilsētām un mākslīgajam apgaismojumam, nakts kļuva par aktīvu sociālās dzīves daļu. Kopš 19. gadsimta pilsētās sāka attīstīties naktsdzīve — teātri, kafejnīcas, bāri un vēlāk naktsklubi, kas izmainīja sabiedrības attiecības ar tumsu. Nakts apgaismojums padarīja ielas drošākas un veicināja nakts saimniecību, bet vienlaikus radīja gaismas piesārņojumu un izaicinājumus vides un veselības jomā. Mūsdienās pilsētas nakts seja kļūst par neatņemamu daļu no to identitātes, kultūras un tūrisma tēla.