Veselība
pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība,[1] kā dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklājības pamats, kā arī slimības neesamība, kad cilvēks jūtas ne tikai fiziski stiprs un vesels, bet arī ir garīgi tīrs. 1984. gadā Pasaules Veselības organizācijas izveidotās veselības definīcija ir šāda: "veselība ir pakāpe, līdz kurai indivīds vai grupa spēj realizēt centienus un apmierināt vajadzības, gan pieņemot veselībai labvēlīgus lēmumus, gan mainot vides ietekmi".[1] Veselība ir viena no cilvēka pamattiesībām. Vesels organisms ir sabalansēts organisms pilnīgi visās sfērās.
- Šis raksts ir par organisma stāvokli. Par citām jēdziena "Veselība" nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Remove ads
Veselības uzturēšana
Veselīgs uzturs
Veselīgs uzturs ir viens no veselības stūrakmeņiem. Tas dod enerģiju, kas nepieciešams dažādu funkciju veikšanai. Veselīgs uzturs ir ne tikai atkarīgs no uztura kvalitātes, bet arī no ēdienreižu regularitātes. Daudzas ēdienreizes un pārmērīgs pārtikas daudzums var izraisīt aptaukošanos, savukārt nekvalitatīvs ēdiens un neregulāras ēdienreizes izraisa nepietiekamu uzturu vai pat badošanos.
Fiziskās aktivitātes
Fiziskās aktivitātes uztur ķermeni formā. Tas nodrošina vienmērīgi vielmaiņu, kā arī nostiprina muskuļus. Regulāras fiziskās aktivitātes ne tikai uztur ķermeni formā un palielina tā izturību, bet arī samazina risku saslimt ar kādu no slimībām. Fizisko aktivitāšu laikā uz muskuļiem un arī orgāniem tiek sūtīts papildu skābeklis un uzturvielas, kas stimulē to sekmīgu darbību.
Fiziskas aktivitātes palīdz uzturēt arī mentālo veselību, veicinot emocionālo labsajūtu un mazinot depresiju.
Miegs
Vēl viens svarīgs faktors, kas palīdz uzturēt veselību, ir kvalitatīvs miegs. Ja cilvēks ilgstoši guļ par maz, vai par daudz, tad viņa imūnsistēmas spēja pretoties ārējiem faktoriem samazinās. Tas nozīmē, ka ir lielāka iespēja saslimt.
Vakcinēšanās
Pastāv arī ļoti bīstamas slimības, no kurām var izvairīties, ja vakcinējas pret tām. Ar vakcīnām tiek novērsta saslimšana ar infekcijas slimībām vai samazināta iespēja ar tām saslimt. Vakcinācija ir visefektīvākā infekcijas slimību profilakses metode.[2] Vakcinācijas rezultātā ir izskausta tāda slimība kā bakas, kā arī ievērojami samazināta saslimstība ar poliomielītu, masalām un stingumkrampjiem.
Higiēna
Rupējoties par savu higiēnu, arī samazinās risks saslimt. Piemēram, regulāra un pareiza roku mazgāšana spēj novērst saslimšanu ar kādu no infekcijas slimībām.
Remove ads
Garīgā veselība
Garīgā veselība jeb psihiskā veselība ietekmē cilvēka domāšanu, emocijas, uzvedību un spēju tikt galā ar ikdienas dzīves izaicinājumiem. Pasaules Veselības organizācija garīgo veselību definē kā labklājības stāvokli, kurā indivīds apzinās savas spējas, spēj tikt galā ar dzīves stresu, produktīvi strādāt un piedalīties sabiedriskajā dzīvē.[3]
Dzīves gaitā garīgo veselību ietekmē dažādi faktori, dažādos veidos. Individuāli bioloģiski un psiholoģiski faktori, piemēram, Iedzimtība (ģenētiskais faktors), emocionālās prasmes, vielu lietošana, tāpat nelabvēlīgi sociālie, ekonomiskie, ģeopolitiskie un vides apstākļi, ieskaitot nabadzību, vardarbību un sociālu nevienlīdzību, var izraisīt garīgās veselības traucējumus. Lai gan šie dažādie faktori ietekmē cilvēka garīgo veselību visas dzīves laikā, agra bērnība ir īpaši svarīgs un jutīgs etaps, kurā, saskaroties ar, piemēram, fizisku un psiholoģisku vardarbību, apcelšanu, mīlestības un uzmanības trūkumu (u.c. negatīvām pieredzēm), ir būtiski palielināts risks garīgās veselības traucējumu attīstībai vēlāk dzīvē.[4]
Stresa vadība arī ir būtisks garīgās veselības aspekts.[5] Pastāvīgs vai intensīvs stress var veicināt dažādu psihisko traucējumu attīstību, piemēram, trauksmi, depresiju vai izdegšanas sindromu. Regulāras relaksācijas tehnikas, fiziskās aktivitātes, sociālais atbalsts un emocionālās pašaprūpes prasmes ir svarīgas metodes, kas palīdz uzturēt garīgo līdzsvaru.[6]
Psiholoģiskās palīdzības pieejamība ir nozīmīga gan profilaksē, gan ārstēšanā. Psihologi, psihoterapeiti un psihiatri sniedz profesionālu atbalstu cilvēkiem, kuri saskaras ar emocionālām grūtībām vai garīgās veselības traucējumiem. Daudzās valstīs tiek īstenoti pasākumi, lai uzlabotu garīgās veselības aprūpes pieejamību, mazinātu stigmatizāciju un veicinātu sabiedrības izpratni par psihisko veselību.
Garīgās veselības uzturēšana ir cieši saistīta arī ar citiem veselības aspektiem — veselīgu dzīvesveidu, kvalitatīvu miegu, līdzsvarotu uzturu un sociālajām attiecībām. Mūsdienu pieeja veselībai uzsver nepieciešamību rūpēties gan par fizisko, gan garīgo labsajūtu, atzīstot to savstarpējo ietekmi.[7]
Remove ads
Veselības aprūpe
Veselības aprūpe ir valsts nodrošināts sektors, kas organizē un nodrošina veselības aizsardzību ikvienai valstī dzīvojošajai personai. Šajā sektorā ietilpst slimnīcas, medpunkti, medicīnas speciālistu izglītošana, infrastruktūras veidošana tās nodrošināšanai, piemēram, neatliekamās palīdzības mašīnu iegāde, un tā tālāk. Veselības aprūpe iedalās četros sektoros: neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, primārajā veselības aprūpē, sekundārajā veselības aprūpē un terciārajā veselības aprūpē.[8] Veselības aprūpe veido nozīmīgu daļu no ikvienas valsts tautsaimniecības.
Veselības problēmas
Veselības problēmas jeb traucējumi ir dažādu bioloģisku, psiholoģisku, sociālu vai vides faktoru izraisīti organisma stāvokļa traucējumi, kas var ietekmēt cilvēka fizisko un garīgo labsajūtu, darbaspējas un dzīves kvalitāti. Tās var būt akūtas vai hroniskas, vieglas vai dzīvībai bīstamas, un to ietekme var būt īslaicīga vai ilgstoša.[9]
Veselības traucējumus iedala vairākās grupās pēc to izcelsmes, rakstura un ietekmes uz cilvēka organismu. Tās ietver infekcijas slimības, hroniskus veselības traucējumus, garīgās veselības problēmas, dzīvesveida izraisītas slimības, iedzimtus traucējumus, traumas, kā arī ar vecumu saistītas saslimšanas. Mūsdienu veselības aprūpes sistēmas un sabiedrības veselības politika cenšas ne tikai ārstēt šīs problēmas, bet arī veicināt to profilaksi un agrīnu diagnostiku.
Infekcijas slimības
Infekcijas slimības ir patogēnu – piemēram, vīrusu, baktēriju, sēnīšu vai parazītu – izraisīti traucējumi, kas var ietekmēt dažādas organisma sistēmas. Tās var izplatīties tiešā saskarē ar inficētu personu, ar gaisa pilieniem, caur piesārņotu pārtiku, ūdeni vai ar slimību pārnēsātāju starpniecību (piemēram, odiem). Infekcijas slimības var būt akūtas vai hroniskas, vieglas vai dzīvībai bīstamas, un to izplatība var būt lokāla vai globāla.
Vīrusu slimības ir plaši izplatītas un ietver tādas kā gripa, masalas, hepatīts, HIV/AIDS un COVID-19. Vīrusi iekļūst organisma šūnās un izmanto tās, lai pavairotos, bieži izraisot iekaisuma procesus un imūnsistēmas reakcijas. Dažām vīrusu slimībām pieejamas vakcīnas, taču citu ārstēšana ir ierobežota līdz simptomu mazināšanai.
Bakteriālās infekcijas, piemēram, tuberkuloze, pneimonija, meningīts un urīnceļu infekcijas, ir ārstējamas ar antibiotikām, taču pieaugošā antibiotiku rezistence rada nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu. Daudzas bakteriālas slimības var novērst ar higiēnas ievērošanu, vakcināciju un agrīnu diagnostiku.
Parazītu izraisītās slimības (piemēram, malārija, toksoplazmoze, helmintoze) izplatās galvenokārt tropu un subtropu reģionos, kur sanitārie apstākļi bieži ir nepietiekami. Šīs slimības var izraisīt ilgstošu organisma novājināšanos un smagas komplikācijas.
Sēnīšu infekcijas visbiežāk skar ādu, nagus un gļotādas, bet novājinātas imūnsistēmas gadījumā tās var izplatīties arī iekšējos orgānos (sistēmiskās mikozes). Tās biežāk novērojamas slimnīcu vidē vai cilvēkiem ar hroniskām slimībām.
Infekcijas slimību kontrole ir viens no būtiskākajiem sabiedrības veselības uzdevumiem. Vakcinācija, higiēna, piekļuve tīram ūdenim, kā arī sabiedrības informēšana par profilakses pasākumiem ir efektīvas metodes šo slimību izplatības ierobežošanai.
Hroniskās slimības
Hroniskās slimības ir ilgstoši veselības traucējumi, kas attīstās pakāpeniski un bieži vien saglabājas visa mūža garumā. Šīs slimības bieži prasa ilgstošu ārstēšanu un pastāvīgu medicīnisku uzraudzību. Tās ir viens no galvenajiem priekšlaicīgas nāves un dzīves kvalitātes pasliktināšanās iemesliem pasaulē, īpaši attīstītajās valstīs. Bieži vien to attīstību ietekmē dažādi dzīvesveida faktori, piemēram, neveselīgs uzturs, fiziskas aktivitātes trūkums, smēķēšana un pārmērīga alkohola lietošana, bet ir arī ģenētiskais faktors.[10][11]
Sirds un asinsvadu slimības ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem pasaulē. Tās ietver koronāro sirds slimību, insultu, hipertensiju un citus ar asinsrites sistēmu saistītus traucējumus. To attīstību veicina augsts asinsspiediens, holesterīna līmenis, aptaukošanās un stresa faktori.[12]
Cukura diabēts ir vielmaiņas slimība, kas saistīta ar paaugstinātu glikozes līmeni asinīs un insulīna darbības traucējumiem. Visizplatītākā ir 2. tipa diabēts, kas bieži saistīts ar aptaukošanos un mazkustīgu dzīvesveidu. Diabēts var izraisīt nopietnas komplikācijas, tostarp sirds slimības, nieru mazspēju, redzes zudumu un neiropātiju.[13]
Onkoloģiskās slimības, jeb vēzis, ir ļaundabīgi audzēji, kas rodas šūnu nekontrolētas dalīšanās rezultātā. Dažādi vēža veidi (piemēram, plaušu, krūts, resnās zarnas vēzis) atšķiras pēc izplatības, simptomiem un ārstēšanas iespējām. Agrīna diagnostika un profilaktiskie izmeklējumi ir būtiski slimības iznākuma uzlabošanai.[14]
Elpošanas sistēmas slimības, piemēram, astma un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), būtiski ietekmē cilvēka ikdienas dzīvi, elpošanas funkciju un darba spējas. Šīs slimības bieži saistītas ar vides piesārņojumu, smēķēšanu vai iedzimtību.[15]
Hronisko slimību profilakse balstās uz veselīgu dzīvesveidu, regulāru medicīnisko uzraudzību un sabiedrības izglītošanu par riska faktoriem. Efektīva ārstēšana un pacientu līdzestība terapijai palīdz mazināt komplikācijas un uzlabot dzīves kvalitāti.
Garīgās veselības traucējumi
Garīgās veselības traucējumi ir dažādi psihiski un emocionāli stāvokļi, kas ietekmē cilvēka domāšanu, uzvedību, emocionālo līdzsvaru un spēju pilnvērtīgi darboties sabiedrībā. Garīgās veselības traucējumu cēloņi ir daudzveidīgi – tie var būt saistīti ar ģenētiskiem, bioloģiskiem, psiholoģiskiem vai sociāliem faktoriem.[16][17]
Viens no izplatītākajiem garīgās veselības traucējumiem ir depresija, kam raksturīgs ilgstošs nomākts garastāvoklis, intereses zudums par ikdienas aktivitātēm, enerģijas trūkums, kā arī domas par paškaitējumu vai pašnāvību. Tā var būt saistīta ar dzīves notikumiem, bet var attīstīties arī bez redzama iemesla.[18][17] Citas bieži sastopamas garīgās slimības ir trauksmes traucējumi, vispārēja trauksme, panikas lēkmes un fobijas, izpaužas kā pastāvīgas un pārmērīgas bailes vai nemiers, kas traucē ikdienas dzīvi;[19] bipolārie traucējumi, ko raksturo mainīgas depresijas un mānijas epizodes;[20] šizofrēnija, kas var var izpausties kā halucinācijas, murgi, domāšanas traucējumi un grūtības uzturēt sociālas attiecības;[21] un atkarības traucējumi, tostarp atkarība no alkohola, narkotikām vai azartspēlēm.[22]
Garīgās veselības traucējumu ārstēšana var ietvert psihoterapiju, medikamentozu terapiju, sociālu atbalstu un rehabilitāciju. Sabiedrības informētība un stigmas mazināšana ir svarīgi aspekti, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem saņem savlaicīgu un piemērotu palīdzību.[23][24]
Dzīvesveida izraisītas veselības problēmas
Dzīvesveida izraisītas veselības problēmas ir slimības un traucējumi, kuru attīstību lielā mērā ietekmē ikdienas paradumi – uzturs, fiziskā aktivitāte, kaitīgo vielu lietošana, miega režīms un stress. Šīs problēmas ir cieši saistītas ar modernu sabiedrību dzīvesveidu un bieži vien novēršamas vai būtiski samazināmas, mainot uzvedību un vidi.[25]
Dzīvesveida slimību profilakse ir viens no sabiedrības veselības galvenajiem uzdevumiem. Sabalansēts uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes, kaitīgo ieradumu mazināšana, emocionālā labklājība un sabiedrības izglītošana ir būtiski priekšnosacījumi šo problēmu mazināšanai un veselības saglabāšanai ilgtermiņā.
Ģenētiski un iedzimti traucējumi
Iedzimti traucējumi, jeb iedzimtas anomālijas, ir veselības stāvokļi, kas rodas augļa attīstības laikā un ir sastopami jau piedzimstot. Tie var būt gan strukturāli, piemēram, orgānu vai ekstremitāšu attīstības traucējumi, gan funkcionāli – saistīti ar vielmaiņu, imūnsistēmu vai neiroloģiskām funkcijām. Šo traucējumu cēloņi var būt ģenētiski, vides faktoru izraisīti vai arī multifaktoriāli.[26]
Biežākie iedzimtie traucējumi ietver Dauna sindromu, ko izraisa papildu hromosoma 21. pārī, iedzimtas sirds anomālijas, mukoviscidozi, neirālās caurulītes defektus, kā arī iedzimtas vielmaiņas slimības, piemēram, fenilketonūriju. Daži iedzimtie traucējumi tiek atklāti jau pirmsdzemdību periodā ar ultrasonogrāfijas vai ģenētiskās diagnostikas palīdzību, citi – jaundzimušo skrīninga vai vēlākas simptomu parādīšanās ceļā.[26]
Daudzi no šiem stāvokļiem ir hroniski un var ietekmēt cilvēka dzīves kvalitāti visā dzīves garumā. Agrīna diagnostika, piemērota medicīniskā aprūpe un rehabilitācija ir būtiski, lai mazinātu iespējamos funkcionālos ierobežojumus un nodrošinātu labākas dzīves iespējas.
Sabiedrības veselības kontekstā svarīga ir gan iedzimto traucējumu agrīna atklāšana, gan arī riska faktoru novēršana, piemēram, veselīgs mātes dzīvesveids grūtniecības laikā, folijskābes lietošana neirālās caurulītes defektu profilaksei un ģenētiskā konsultēšana riska grupās.
Traumas un nelaimes gadījumi
Traumas un nelaimes gadījumi ir nozīmīgs sabiedrības veselības aspekts, kas ietekmē visas vecuma grupas un rada gan fiziskas, gan psiholoģiskas sekas. Tie var būt pēkšņi un neparedzami notikumi, kas izraisa bojājumus ķermenim un dažkārt – arī dzīvības zaudējumu. Šādi notikumi ietver gan sadzīves traumas, gan darba vietā vai satiksmē notikušos negadījumus, kā arī dabas katastrofu, ugunsgrēku un vardarbības radītās sekas.
Mehāniskas traumas, piemēram, lūzumi, sasitumi, izmežģījumi vai galvas traumas, ir visbiežāk sastopamie ievainojumu veidi. Tās var būt dažāda smaguma un bieži prasa neatliekamu medicīnisku iejaukšanos. Apdegumi, apsaldējumi un elektrotraumas ir īpaši smagas bojājumu formas, kas nereti izraisa ilgstošu ārstēšanu un rehabilitāciju.[27]
Satiksmes negadījumi ir viens no biežākajiem traumatisma un nāves cēloņiem jauniešu un darbspējas vecuma cilvēku vidū. Nepiesprādzēšanās, pārmērīgs ātrums, alkohola lietošana un mobilā tālruņa izmantošana pie stūres ir galvenie riska faktori.[28]
Bērnu traumas bieži rodas kritienu, saindēšanās vai ugunsgrēku rezultātā, un to novēršanai būtiska ir drošas vides veidošana mājās un izglītības iestādēs. Savukārt vecāka gadagājuma cilvēki ir īpaši pakļauti kritieniem, kas var novest pie gūžas lūzumiem un smagas invaliditātes.
Pašnāvības mēģinājumi un vardarbības izraisītas traumas, tostarp fiziska un seksuāla vardarbība, tiek uzskatītas ne vien par medicīnisku, bet arī sociālu problēmu. Tās bieži saistītas ar garīgās veselības traucējumiem, sociālo izolāciju un stigmatizāciju.
Traumu un nelaimes gadījumu profilakse ietver sabiedrības izglītošanu, drošības pasākumu ievērošanu, likumdošanas uzlabošanu un infrastruktūras pielāgošanu. Īpaša uzmanība jāpievērš riska grupām un preventīvo programmu ieviešanai izglītības, darba un satiksmes drošības jomās.
Reproduktīvā un seksuālā veselība
Reproduktīvā un seksuālā veselība aptver fizisko, emocionālo, garīgo un sociālo labklājību visos ar dzimumdzīvi un reprodukciju saistītajos aspektos. Tā nenozīmē vien slimību vai traucējumu neesamību, bet ietver arī tiesības uz informāciju, izglītību, drošu seksuālo praksi un iespēju pieņemt brīvus un informētus lēmumus par savu ķermeni un reproduktīvo dzīvi.[29]
Reproduktīvā veselība ietver tādus jautājumus kā ģimenes plānošana, grūtniecības un dzemdību aprūpe, auglības problēmas, kā arī mātes un bērna veselība. Īpaša nozīme ir pieejamai kontracepcijai, pirmsdzemdību aprūpei un dzemdību drošības nodrošināšanai, kas palīdz samazināt mātes un jaundzimušo mirstību. Savlaicīga veselības aprūpe un izglītība veicina veselīgu grūtniecību un dzemdības, kā arī ļauj novērst vai ārstēt iespējamās komplikācijas.[30][31]
Seksuālā veselība ietver izpratni par cilvēka seksualitāti, seksuāli transmisīvo infekciju (STI) profilaksi, dzimumaudzināšanu un tiesībām uz cieņpilnu attieksmi attiecībās. Seksuālās veselības aprūpe ietver arī konsultācijas par seksuālo identitāti, seksuālo disfunkciju un seksuālu vardarbību. Efektīva seksuālā izglītība un atklāta komunikācija sabiedrībā palīdz mazināt stigmu, uzlabot izpratni un veicināt drošāku uzvedību.[32]
Seksuāli transmisīvās infekcijas, piemēram, HIV, hlamīdijas, gonoreja un sifiliss, joprojām ir globāla sabiedrības veselības problēma. Profilakse ietver droša dzimumakta ievērošanu, regulāras veselības pārbaudes un partneru iesaisti ārstēšanas procesā.[32]
Vecuma radītās veselības problēmas
Novecošana ir dabisks bioloģisks process, kas ietekmē visu organisma sistēmu darbību un palielina veselības problēmu risku. Vecumdienās cilvēki biežāk saskaras ar hroniskām slimībām, funkcionāliem ierobežojumiem un garīgās veselības izaicinājumiem, kas var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti un neatkarību.[33]
Biežākās veselības problēmas gados vecākiem cilvēkiem ir sirds un asinsvadu slimības, 2. tipa cukura diabēts, locītavu un kaulu problēmas (piemēram, osteoporoze un artrīts), kā arī elpošanas ceļu slimības. Daudzi seniori cieš no multimorbiditātes, kas nozīmē vienlaikus pastāvošas vairākas hroniskas saslimšanas, kas apgrūtina ārstēšanu un palielina aprūpes vajadzības.[34]
Kognitīvās funkcijas traucējumi, piemēram, demence un Alcheimera slimība, ir raksturīgas problēmas vecuma posmā. Tās ietekmē atmiņu, domāšanu, komunikāciju un ikdienas dzīves prasmes, bieži vien radot nepieciešamību pēc ilgstošas aprūpes vai uzraudzības.[34]
Fiziskā mobilitāte vecumdienās var būt apgrūtināta muskuļu masas samazināšanās, līdzsvara traucējumu un redzes pasliktināšanās dēļ, kas palielina kritienu risku un var izraisīt nopietnas traumas, piemēram, gūžas kaula lūzumus.[34]
Sociālā izolācija un vientulība ir bieži sastopami psihosociāli faktori, kas var pasliktināt gan garīgo, gan fizisko veselību. Tāpat arī depresija un trauksme gados vecākiem cilvēkiem nereti netiek pietiekami atpazīta un ārstēta. Lai veicinātu veselīgu novecošanu, būtiska ir profilaktiskā aprūpe, piemēram, regulāras veselības pārbaudes, sabalansēts uzturs, fiziskās aktivitātes, garīgās stimulācijas iespējas un sociālā līdzdalība. Sabiedrības līmenī svarīgi attīstīt senioriem draudzīgu infrastruktūru un pieejamus veselības un sociālos pakalpojumus.[33]
Remove ads
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads