Sabulis jeb Sibīrijas cauna (Martes zibellina) ir vidēja auguma sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas pieder pie caunu ģints (Martes). Sabuļa tuvākā radiniece caunu ģintī ir Japānas cauna.
| Sabulis Martes zibellina (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Caunas (Martes) |
| Suga | Sabulis (Martes zibellina) |
| Izplatība | |
 | |
 Sabulis Vikikrātuvē | |
Sabulis pamatā dzīvo Sibīrijas taigā, sākot ar Urālu kalniem un beidzot ar Mongolijas un Ķīnas ziemeļiem.[1] Tas ir sastopams arī Korejas pussalā[2] un Hokaido salā Japānā. 15. gadsimtā tas dzīvoja arī Krievijas Eiropas daļā līdz Polijai un Somijai, Latviju, Lietuvu un Baltkrieviju ieskaitot.[3] Iespējams, suga bija sastopama visā Skandināvijā,[4] bet jau 18. gadsimtā sabulis dzīvoja vairs tikai Krievijas ziemeļu daļā. Kopš 20. gadsimta Krievijas Eiropas daļā tas ir saglabājies ļoti niecīgā skaitā, bet mūsdienās sastopams Pečoru apkaimē, kur izveidots dabas rezervāts sabuļu aizsardzībai.[3]
Sabulis vienmēr ir uzskatīts par īpaši vērtīgu kažokzvēru, arī mūsdienās sabuļāda ir luksusa klases kažokāda. Lai arī sabuļus Krievijas taigā joprojām medī un ādu ieguve dažām vietējām tautām ir gandrīz vienīgais peļņas avots,[5] tomēr lielākā daļa sabuļādu, ko mūsdienās var nopirkt tirdzniecībā, nāk no zvēraudzētavām. Lai pašūtu vienu kažoku, ir jānogalina 60—80 dzīvnieki.[6]
Izskats
Sabuļa ķermenis ir garš, slaids, plastisks, ar īsām kājām. Sabuļu tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Ķermeņa garums tēviņam ir 38—56 cm, astes garums 9—12 cm, svars 880—1800 g, mātītes ķermeņa garums ir 35—51 cm, astes garums 7—11,5 cm, svars 700—1560 g.[7] Galvas forma saplacināta, trīstūrveida, ar smailu purniņu. Ausis vidēji lielas, noapaļotas. Gan priekškājām, gan pakaļkājām pieci pirksti ar asiem nagiem, kas piemēroti kāpšanai kokā. Ķepu spilventiņi segti ar biezu, elastīgu apmatojumu, ziemā tas gandrīz pilnībā nosedz nagus. Aste ļoti kupla un krāšņa, tomēr, salīdzinājumā ar citām caunām, īsa.[3] Sabulis augumā ir līdzīgs meža caunai, tikai tā purns ir izstieptāks un garāks, tam ir lielākas ausis un īsāka aste.
Kažoks mīksts, pūkains un spožs. Tas ir dubults: apakšā ir īsāka bieza, zīdaina pavilna, kuru nosedz spīdīgi un pūkaini akotmati. Ziemas kažoks ir biezāks un krāšņāks par vasaras apmatojumu. Ziemas kažoku sabulis nomet martā. Vispirms izkrīt pavilna, pēc tam nomainās akotmati. Rudenī atkal uzaug bieza pavilna un nedaudz vēlāk krāšņie akotmati. Oktobrī sabulis ir atguvis savu lepno izskatu.[3] Sabuļa kažoks ir mīkstāks un zīdaināks kā Amerikas caunai. Krāsa variē no dzeltenbrūnas līdz tumši brūnai, gandrīz melnai. Pakaklei un krūtīm apmatojums ir gaišāks, kas var būt gan dzeltenbrūns, gan koši oranžs. Galvas apmatojums var būt vienā krāsā ar muguru vai gaišāks. Sāni nedaudz gaišāki par muguru, bet kājas un pavēdere tumši. [3]
Uzvedība
Sabulis migu parasti ierīko meža biezoknī un ūdens tuvumā. Migai tiek piemeklētas alas zem koku saknēm, kāds vecs koka dobums vai sakrituši koki. Lai arī sabulis spēj uzrāpties kokā, tas uz zemes jūtas drošāk. Sabuli nevar uzskatīt par tipisku nakts dzīvnieku, tas medībās iziet dienas gaismā; no rītiem un vakaros, bet naktī un dienas vidū guļ savā migā. Sabulis pārvietojas nelieliem lēcieniem, pārmeklējot savu apkārtni.[3]
Sabulim ir lieliska dzirde, oža un redze, kas ļauj medīt tumsā. Pavasaros tēviņi kļūst ļoti neiecietīgi viens pret otru un satiekoties kaujas, toties ar sastaptajām mātītēm tie uzsāk rotaļas. Ilgu laiku dabas pētnieki uzskatīja, ka pavasarī sabuļiem ir riesta laiks, tomēr pārošanās šajā gadalaikā nekad netika novērota. Arī zoodārzos sabuļi uzvedas līdzīgi. Novērojumi Maskavas zoodārzā apliecināja, ka riests sabuļiem sākas tikai jūlijā, bet to pavasara rotaļas sauc par "viltus riestu".[3]
Barība
Sabulis ir visēdājs, un ēd visu, ko var nomedīt. Sabulis medī zaķus un citus mazus dzīvniekus kā peles, strupastes un burundukus. Sabuļi medī arī sermuļus, kas ir sermuļu dzimtas dzīvnieki tāpat kā sabuļi. Tas medī arī putnus, zivis, gliemjus un kukaiņus, īpaši bites un kamenes, izēd to medu un no putnu ligzdām — olas. Reizēm sabulis uzbrūk kabargām, kas augumā līdzinās mūsu stirnām. Pie iespējas tas ēd dažādas ogas un riekstus. Reizēm sabulis seko lācim vai vilkiem, lai barotos no lielo plēsēju pārpalikumiem.[3]
Vairošanās
Riesta laiks sabuļiem sākas jūnija beigās un beidzas augusta sākumā. Mazuļi dzimst pēc 8 mēnešiem nākamā gada pavasarī. Kā visām caunām arī sabulim ir embrioniskā diapauze, embrija attīstība tiek atlikta, patiesā grūsnība ilgst 25—30 dienas.[8] Piedzimst 1—7 akli, nevarīgi, gandrīz kaili mazuļi, visbiežāk 2—3. Piedzimstot tie sver 25—35 g, un ir apmēram 10 cm gari.[4] Tēviņi atbalsta mātītes laikā, kad piedzimst mazuļi, sargājot teritoriju un sagādājot mātītei barību.[9] Acis mazuļiem atveras pēc 30—36 dienām, drīz pēc tam tie sāk staigāt. Māte tos zīda ar pienu 7 nedēļas, bet drīz sāk piebarot ar gaļu. Uz pirmajām medībām māte mazuļus izved 6—8 nedēļu vecumā. Rudenī ģimene šķiras un katrs uzsāk savu pastāvīgo dzīvi.[3] Dzimumbriedumu jaunie sabuļi sasniedz 2 gadu vecumā.
Kolonoka sabuļa otas
No Sibīrijas kolonoka kažoka akotmatiem ražo smalkākās un labākās akvareļu otiņas, kā arī eļļas krāsu otas.[10] Tās sauc par kolonoka sabuļu (angļu: kolinsky sable) otām. Otu izgatavošanai izmanto Sibīrijas kolonoku (nevis sabuļu) tēviņu ziemas kažoka matus. Latvijas informācijas avotos šīs otas bieži tiek kļūdaini sauktas par Sibīrijas caunu otām.[11]
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
