Sēlija
viena no latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm / From Wikipedia, the free encyclopedia
Sēlija, agrāk saukta arī par Augšzemi, ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm,[1] kas ietver teritoriju no Aizkraukles novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.
- Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sēlija | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
Valstspilsētas: | Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji) | |||||
Platība: | 5 227 km2 | |||||
Teritoriālās vienības: |
||||||
Novadu centri: |
4 centri daļēji
| |||||
Mājaslapa: | selija |
Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Senākajos tekstos tā saukta par Sēlenes zemi (latīņu: terra, que Selen dicitur) vai Seloniju (latīņu: Selonia).
Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (lietuviešu: Aukšzemė, vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Kurzemes hercogistes un Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza dēvēt par Augškurzemi.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Sēliju pieskaitīja Zemgalei un to veidoja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķi.
2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā Valsts prezidenta rosinātais un Saeimas apstiprinātais “Latviešu vēsturisko zemju likums” ar mērķi aizsargāt un stiprināt Latvijas kultūras un valodas savdabību un daudzveidību. Šis bija pirmais normatīvais akts Latvijas Republikā, kurā oficiāli tika pieminēta Sēlija un precīzi definēta tās kultūrvēsturiskā teritorija.