Zemes klātne (transports)
From Wikipedia, the free encyclopedia
Zemes klātne (angļu: Subgrade; krievu: Земляное полотно) ir grunts būve, kuru iegūst zemes virskārtu apstrādājot līdz tādam stāvoklim, kas ļauj uz tās būvēt būves t.sk. uzstādīt ceļa virsbūvi ar nepieciešamajiem slīpumiem un plūdeniem pagriezieniem.[1] Tieši uz zemes virskārtas ceļa virsbūvi neuzstāda tās nelīdzenumu dēļ. Ceļa būvē zemes nodalījuma joslā pazeminājuma vietas zemes darbos jāpapildina ar grunts slāni, ko sauc par uzbērumu, bet pārāk augstās to izrok, ko sauc par ieraktni jeb ierakumu, vienlaicīgi grunti apstrādājot (līdzinot, blīvējot (angļu: Soil compaction; krieviski Уплотнение грунтов) u.tml.). Šādā veidā iegūtie, pietiekoši stabilie uzbērumi un ieraktnes, kas saistītas ar ūdens novadīšanas ietaisēm un būvēm un nostiprinājuma būvēm, kopumā arī ir zemes klātne. Zemes klātnes šķērsprofilam jānodrošina ūdens stāves nepieļaušanu uz tās. Lai slodžu ietekmē novērstu zemes klātnes paliekošās deformācijas, lai novērstu atmosfēras u.c. faktorus, zemes klātni būvē no maz deformējamām gruntīm, pienācīgi tās blīvējot un ierīkojot nepieciešamās ūdens novades ierīces.
Pirms zemes darbu uzsākšanas, kā arī veicot planēšanas darbus būvlaukumā, derīgo augsnes kārtu (melnzemi) noņem un nebojātu uzglabā turpmākai izmantošanai,[2] kas parasti sastāda aptuveni 15 – 20 cm neskartās virskārtas. Bet grunti, ko tālāk paredzēts izmantot uzbērumā — līdz 1 m (t.i. — bez augu saknēm grunts slānī). Ceļu būvniecības, rekonstrukcijas un uzturēšanas vajadzībām nepieciešamos vispārizplatītos derīgos izrakteņus ceļa īpašnieks bez īpašas atļaujas un maksas drīkst iegūt ceļa zemes nodalījuma joslā.[3]
Dzelzceļa trasei vislabvēlīgākais ir pilnīgi taisns — horizontāls ceļa garenprofils vai ar līdzenu kritumu vislielākās kravspriedzes virzienā. Visur, kur vien to atļauj vietējie apstākļi, dzelzceļu šādi cenšas arī būvēt. Ņemot vērā, ka uz zemes virsmas ir: stāvi pauguri, kalni, ielejas, kraujas, ezeri, purvi; u.c. šķēršļi, garenprofilu projektē ne tikai horizontālu, bet arī ar kāpumiem un kritumiem abos virzienos, pie tam šos garenprofila elementus savā starpā savieno ar vertikālajām līknēm; bet taisnos posmus ceļa plānā periodiski nomaina līknes, šķēršļu apiešanai, lai minimizētu kapitālieguldījumus būvē. Arī ekspluatācijas izmaksām tālāk jābūt minimālām.
Vietās, kur ceļš šķērso strautus, upes, kanālus u.c. ūdenstilpes, būvē caurtekas un tiltus. Būvējot ceļu stipri kalnainā apvidū, būvē tuneļus, bet dziļu aizu un ieleju šķērsošanai, augstu uzbērumu vietā būvē viaduktus. Lai savstarpēji atšķirīgos līmeņos šķērsotu šosejas, dzelzceļa līnijas, būvē ceļu pārvadus. Nepieciešamos gadījumos būvē nostiprinošās sienas — kontrforsus u.c. būves. Zemes klātne kopā ar mākslīgajām būvēm kalpo par nepārtrauktu ceļa virsbūves pamatu. Tas arī nosaka galvenās zemes klātnei izvirzāmās prasības — pastāvīga stabilitāte, izturība un ilgmūžība.