Baltijas valstis

Baltijas valstis (arī Baltija) ir trīs Eiropas Savienības valstis Baltijas jūras austrumu piekrastē — Latvija, Lietuva un Igaunija. Ģeogrāfiskā un vēsturiskā ziņā par Baltijas sastāvdaļu var uzskatīt arī Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu, Polijai piederošos Suvalku apriņķi un Varmijas-Mazūrijas vojevodistes apriņķus, kur līdz pat 16. gadsimtam dzīvoja senprūšu ciltis. 13.—16. gadsimtā šīs zemes ietilpa Romas katoļu baznīcas Rīgas metropolijas teritorijā.

Baltijas valstis Balti riigid Baltijos valstybės
Location of Baltijas valstis Eiropas Savienībā
Lielākā pilsēta		Rīga
Valsts valodas		igauņu, latviešu, lietuviešu
Platība
-	Kopā	175 015 km² (91)
-	Ūdens (%)	2,23% (3,909 km²)
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2023. gadā	6 087 430 (111)

Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

Sākotnēji par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras domīnijas, vēlāk Krievijas Impērijas provinces vai guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзейские провинции). Pēc Pirmā pasaules kara 20. gadsimta sākumā par Baltijas valstīm sāka dēvēt visas jaunās Baltijas jūras austrumu krasta valstis (t.s. Austrumbaltiju), kas bija izveidojušās pēc Krievijas Impērijas sabrukuma, ieskaitot Lietuvu un līdz Otrajam pasaules karam arī Somiju.

Etimoloģija

"Baltija" nav termins, ko sākotnēji būtu lietojušas tautas, kas dzīvo tagadējās Baltijas jūras piekrastē, kaut arī bieži apgalvo, ka šis vārds etimoloģiski saistīts ar latviešu un lietuviešu vārda sakni balt- ar nozīmi "balts" vai "purvs". 11. gadsimtā vācu hronists Brēmenes Ādams pirmo reizi pieraksta nosaukumu Mare Balticum. Pastāv vairākas versijas par vārda izcelsmi. Viena apgalvo, ka nosaukums atvasināts no latīņu vārda "josta" (balteus), jo tika uzskatīts, ka jūra aizvijas austrumu virzienā kā josta.^[1] Cita versija apgalvo, ka hronists šo nosaukumu varēja dot, atsaucoties uz mītisko, jūrā esošo Baltijas salu. Ir iespēja, ka hronists veidojis šo vārdu no ģermāņu vārda belt, ar kuru tiek apzīmēti vairāki Dānijas šaurumi. Pastāv arī skaidrojums — vārds cēlies no vietējo iedzīvotāju runā izmantotās indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *bhel, kas nozīmē ‘balts’, ‘mirdzošs’, kas lietota jūras apzīmēšanai. Šī vārda sakne saglabājusies arī vairākās mūsdienu indoeiropiešu valodās, tostarp latviešu valodā.

Vēsture

Hildas Vīkas glezna "Trīs Baltijas māsas"

Termina "Baltija" nozīme laika gaitā ir mainījusies. 17. gadsimtā par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras provinces (zviedru: Östersjöprovinserna) Igauniju, Ingriju un Livoniju, bet 18. un 19. gadsimtā Krievijas Impērijas autonomās^[2] Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas.

1917. gada 28. novembrī Autonomās Igaunijas guberņas Igaunijas Pagaidu zemes padome formāli izziņoja savu suverenitāti, 6. decembrī pilnīgu neatkarību pasludināja Somijas lielhercogistes valdība, 11. decembrī Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu savienībā ar Vācijas Impēriju. Latviešu pagaidu nacionālā padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

1918. gada sākumā Brestļitovskas miera sarunās Krievija atteicās no Baltijas provincēm. 1918. gada 16. februārī tika parakstīts Lietuvas Neatkarības akts ar kuru Lietuva pasludināja demokrātiskas un neatkarīgas valsts atjaunošanu, 1918. gada 24. februārī tika pasludināts Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem, ar kuru tika deklarēta neatkarīgas un demokrātiskas Igaunijas valsts izveide. 1918. gada 8. martā tika pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Vācijas karaspēka okupētajā teritorijā 12. aprīlī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome prasīja izveidot Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. 11. jūlijā par Lietuvas karali ievēlēja vācu princi Vilhelmu fon Urahu, kas pieņēma Mindauga II vārdu. 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. 22. septembrī Vācija atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti, hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham. 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi kā hercogistes pagaidu valdību. 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība, Vācijas valdība 25. novembrī atzina Latvijas pagaidu valdības pilvaras visā latviešu apdzīvotajā teritorijā. Baltijas Reģentu padome nolika savas pilnvaras 28. novembrī.

1919. gada sākumā tika neveiksmīgi plānota Baltenlandes izveide ar trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales) kantoniem. Pēc sakāves Cēsu kaujās un 3. jūlija Strazdumuižas pamiera nosacījumiem, vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, tomēr Vācijas VI rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs lika pārtraukt evakuācijas darbus, atlikušās apvienojot karaspēka grupā "Baltenlande". 1919. gada jūlijā Berlīnē tika dibināta marionešu Rietumkrievijas valdība, kuras mērķis bija veidot autonomu Baltijas valsti atjaunotās Krievijas federācijas sastāvā. 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, bet 11. septembrī Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas, Lietuvas valdība šādu piedāvājumu saņēma 15. septembrī. 14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Tā kā Rietumkrievijas armijas daļas Bermontiādes izgāšanās turpināja karadarbību tiešā Berlīnes valdības pakļautībā, tad 25. novembrī Latvijas valdība oficiāli pieteica karu Vācijai.

Lielinieku plakāts ar neatkarīgo "buržuāzisko" Baltijas valstu simbolisku attēlojumu (1920).

1920. gada 2. februārī Krievija Tartu parakstīja miera līgumu ar Igauniju, 12. jūlijā Maskavā ar Lietuvu, bet 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas—Krievijas miera līgums. Krievijas miera līgums ar Somiju tika parakstīts tikai pēc Somijas pilsoņu kara noslēguma 14. oktobrī. 16. decembrī Tautu Savienības asamblejā notika pirmais balsojums par Baltijas valstu uzņemšanu, kurā vienīgi Somija tika uzņemta.

1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. 18. martā Rīgā tika parakstīts Rīgas miera līgums starp Poliju un PSRS. 1921. gada 22. septembrī Igaunija, Latvija un Lietuva tika uzņemtas Tautu Savienībā.

Pēc Pirmā pasaules kara nosaukums "Baltija" bija visai izplūdis jēdziens, ar kuru dažkārt apzīmēja arī citas pēc Krievijas Impērijas sabrukuma izveidojušās valstis, kas tiecās izveidot militāru savienību jeb "Baltijas Antanti". Tā pie Baltijas valstīm nereti pieskaitīja arī Somiju, taču pēc Otrā pasaules kara Somijas un Baltijas valstu ceļi šķīrās un Somijai laika gaitā izdevās panākt, ka to uzskata par vienu no Ziemeļvalstīm.

Pēc Baltijas valstu okupācijas Igauniju, Latviju, Lietuvu un pēc Otrā pasaules kara beigām arī Austrumprūsiju (1945. gadā Kēnigsbergas apgabalu, vēlāko Kaļiņingradas apgabalu) PSRS uzskatīja par vienotu teritoriālu vienību, dodot tām Krievijas Impērijas pārkrievošanas laikā ieviesto nosaukumu "Piebaltija" (krievu: Прибалтика), t.i. pie Baltijas jūras esošās zemes. Šo republiku kopīgā pieredze padomju sistēmā un to ciešā sadarbība neatkarības atgūšanā nostiprināja visu triju republiku kopīgo baltiešu identitāti.^[3] Pēc tam, kad 1990. gada sākumā Baltijas republiku Augstākās Padomes pieņēma neatkarības deklarācijas, starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos atgriezās Baltijas valstu nosaukums mūsdienu izpratnē.

2018. gadā Baltijas valstīm piešķīra starptautisko Vestfālenes miera balvu par to nozīmīgo ieguldījumu šī Eiropas reģiona mierīgā un demokrātiskā attīstībā.^[4]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Baltijas valstīs

Pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs 90.to gadu sākumā, iedzīvotāju skaits tajās pamazām samazinājies teju ik gadu. Ja 1990. gadā reģionā kopā bija 7,9 miljoni iedzīvotāju, tad 2022. gadā tikai vairs 6,0 miljoni iedzīvotāju (-24%). Tomēr jānorāda, ka demogrāfiskā rakstura problēmas, lai arī ne tik saasinātas, pēdējās desmitgadēs novērotas teju visās ES valstīs, un ne tikai.

Pirmajā desmitgadē, līdz 2000. gadam, izbraucot Padomju Savienības armijai, kā arī daļai NVS iedzīvotāju atgriežoties savā dzimtenē, visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājās Igaunijā (-11%) un Latvijā (-10.9%), bet vismazāk - Lietuvā (-5.4%). Nākamajā desmitgadē, līdz 2010. gadam, ko iezīmēja ekonomiskā krīze un iedzīvotāju emigrācija darba meklēšanas nolūkos, iedzīvotāju skaits izteikti turpināja samazināties Lietuvā (-11.5%) un Latvijā (-10.6%), bet vismazāk - Igaunijā (-4.7%). Savukārt vēlākajā desmitgadē, līdz 2020. gadam, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, iedzīvotāju skaita samazināšanās tempi būtiski palēlinājās. Tomēr šajā periodā vislielākais iedzīvotāju sarukums registrēts Latvijā (-6.4%) un Lietuvā (-5.7%), bet vismazākais - Igaunijā (-1.3%).

Pēc 2020. gada, iedzīvotāju skaits uzrādījis nelielu pieauguma tendenci gan Igaunijā, gan Lietuvā, taču Latvijā tas līdz šim nav reģistrēts. Kopumā, uz situāciju 2022. gadā, salīdzinājumā pret 2015. gadu, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar iedzīvotāju skaita pieaugumu (+1.3%). Latvijā savukārt iedzīvotāju skaita lejupslīde bijusi visstraujākā (-5.5%), bet Lietuvā tā bijusi mērenāka (-3.9%).

Iedzīvotāju skaita statistika Baltijas valstīs (miljonos, gada sākumā)

Valsts	1920	1930	1940	1950	1960	1970	1980	1990	2000	2010	2015[5]	2020[5]	2021[5]	2022[5]
Igaunija[6]	1,068	1,116	1,096	1,101	1,216	1,360	1,477	1,569	1,397	1,332	1,315	1,329	1,330	1,332
Latvija[7]	1,727	1,910	1,940	1,887	2,121	2,359	2,512	2,663	2,373	2,121	1,986	1,908	1,893	1,876
Lietuva[8]	2,104	2,354	2,432*	2,567	2,782	3,144	3,413	3,698	3,500	3,097	2,921	2,794	2,796	2,806
Kopā:	4,899	5,380	5,468	5,555	6,119	6,863	7,402	7,930	7,270	6,550	6,222	6,031	6,019	6,014

* Dati par 1939. gadu

Statistika

Karogs
Ģerbonis
Valsts	Igaunija	Latvija	Lietuva
Galvaspilsēta	Tallina	Rīga	Viļņa
Neatkarība	- Līdz 16. gadsimtam Livonijas Konfederācijas daļa - 1918. gada 24. februāris - 1991. gada 20. augusts	- Līdz 16. gadsimtam Livonijas Konfederācijas daļa - 1918. gada 18. novembris - 1991. gada 21. augusts	- Līdz 18. gadsimtam Lietuvas dižkunigaitijas daļa - 1918. gada 16. februāris - 1990. gada 11. marts
Prezidents	Alars Kariss	Edgars Rinkēvičs	Gitans Nausēda
Iedzīvotāji (2022)[5]	1 331 796	1 875 757	2 805 998
Iedz. blīvums (2022)	29,4 iedz. / km²	29,0 iedz. / km²	43,0 iedz. / km²
Platība	45 227 km²	64 589 km²	65 200 km²
Ūdens platība %	4,56%	1,5%	1,35%
IKP (PP) kopā (2021)[9]	38,389 miljardi PPS	44,415 miljardi PPS	80,742 miljardi PPS
IKP pēc pirktspējas līmeņa uz vienu iedz. (2021)[10]	28 200 PPS	23 000 PPS	28 400 PPS
IKP (nominālais) kopā (2021)[9]	31,445 miljardi €	33,696 miljardi €	56,179 miljardi €
Faktiskais individuālais patēriņš uz vienu iedz.(2021)[9]	13 868 €	11 277 €	13 835 €
Džini indekss	34	37,7	36
Tautas attīstības indekss	0,86	0,855	0,862
Interneta domēna (ALD)	.ee	.lv	.lt
Telefona kods	+372	+371	+370

Iedzīvotāju etniskais sadalījums pēc valodu grupām

VALODU GRUPAS	census		aprēķins		aprēķins		census		census		census		census		census
gads	1897	%	1934/35	%	1950	%	1959	%	1970	%	1979	%	1989	%	2000/01	%
iedzīvotāji kopā	5 582 036	100,00	5 576 444	100,00	5 418 145	100,00	6 001 694	100,00	6 848 442	100,00	7 358 782	100,00	7 907 031	100,00	7 231 407	100,00
baltu valodas	2 954 509	52,93	3 585 304	64,29	3 436 684	61,17	3 491 853	58,18	3 899 850	56,95	4 104 852	55,78	4 356 570	55,10	4 318 827	59,72
slāvu valodas	1 011 969	18,13	520 782	9,34	1 182 699	21,05	1 485 988	24,76	1 879 599	27,45	2 174 485	29,55	2 443 203	30,90	1 844 419	25,51
somugru valodas	888 122	15,91	1 002 853	17,98	884 837	15,75	918 235	15,30	953 749	13,93	976 497	13,27	992 708	12,55	951 300	13,16
ģermāņu valodas	229 647	4,11	193 064	3,46	31 900	0,57	14 010	0,23	15 742	0,23	10 269	0,14	9 710	0,12	10 162	0,14
semītu valodas[11]	486 957	8,72	262 510	4,71	62 703	1,12	66 728	1,11	65 541	0,96	48 036	0,65	39 991	0,51	16 615	0,23
tjurku valodas	6 169	0,11	1 624	0,03	9 502	0,17	12 089	0,20	15 384	0,22	22 796	0,31	31 549	0,40	16 843	0,23
indoirāņu valodas	2 886	0,05	5 091	0,09	6 708	0,12	8 940	0,15	11 209	0,16	14 001	0,19	18 875	0,24	17 948	0,25
romāņu valodas	891	0,02	629	0,01	581	0,01	842	0,01	3 113	0,05	3 191	0,04	7 248	0,09	4 413	0,06
kaukāziešu valodas	51	0,00	79	0,00	1 301	0,03	1 881	0,03	2 396	0,03	3 146	0,05	4 742	0,06	3 229	0,05
grieķu valoda	44		170		248		307		770		524		681		648
korejiešu valoda	0		1		100		118		337		426		569		469
mongoļu valoda	0		1		68		98		329		230		344		155
ķīniešu valoda	0		16		19		28		40		55		30		132
vjetnamiešu valoda	0		0		0		0		41		4		9		98
japāņu valoda	0		24		17		15		6		5		4		28
tungusu valodas	0		0		0		2		40		48		29		12
albāņu valoda	0		0		3		4		21		4		8		9
čukču valoda	0		0		11		12		6		18		9		5
un citas	1		379		269		189		55		243
nenosaukta	790	0,01	4 215	0,08	391		165		un citi		6		697		45 852	0,63

• Iedzīvotāju skaits atbilstošs tā laika trīs Baltijas valstu teritorijām.

Lielākās pilsētas

• Iedzīvotāju skaita izmaiņas lielākajās Baltijas valstu pilsētās (2017—2024/2025)

1. Rīga 700 518 (2017) — 605 273
2. Viļņa 574 221 (2017) — 602 430
3. Tallina 446 055 (2017) — 457 572
4. Kauņa 290 067 (2017) — 304 210
5. Klaipēda 151 227 (2017) — 160 357
6. Šauļi 101 210 (2017) — 112 581
7. Tartu 93 124 (2017) — 97 759
8. Panevēža 91 106 (2017) — 89 738
9. Daugavpils 93 308 (2017) — 77 799
10. Liepāja 76 513 (2017) — 66 680
11. Jelgava 61 183 (2017) — 54 701
12. Narva 57 130 (2017) — 53 360
13. Jūrmala 57 408 (2017) — 52 154
14. Alīta 52 933 (2017) — 50 996
15. Pērnava 51 739 (2017) — 41 520
16. Marijampole 36 628 (2017) — 36 240
17. Kohtla-Jerve 35 187 (2017) — 33 434
18. Mažeiķi 34 152 (2017) — 33 303
19. Ventspils 38 895 (2017) — 32 634
20. Jonava 27 809 (2017) — 26 680
21. Rēzekne 30 810 (2017) — 26 131
22. Utena 26 491 (2017) — 25 587
23. Ķēdaiņi 24 177 (2017) — 23 323
24. Ogre 25 032 (2017) — 22 767
25. Valmiera 24 876 (2017) — 22 376
26. Ukmerģe 21 226 (2017) — 21 954
27. Telši 22 709 (2017) — 21 834
28. Tauraģe 22 645 (2017) — 21 404
29. Jēkabpils 23 656 (2017) — 21 150
30. Visagina 19 076 (2017) — 19 114

Skatīt arī

• Ziemeļvalstis
• Baltijas ceļš
• Baltijas jūra