Duresi

Pilsētu, vārdā Epidamna (Epidamnos) 627. gadā pirms mūsu ēras dibināja Korintas un Korkīras kolonisti. Pieminēta Strabona un Aristoteļa rakstos.

229. gadā p.m.ē. pilsētu ieņēma romieši, un pārsauca par Dirrahiju (Dyrrhachium), domājams latīņu valodā nelabskanīgās izskaņas -damnos dēļ. Romiešu laikā Dirrahija bija svarīga jūras osta, jo šeit sākās romiešu Via Egnatia - galvenais ceļš no Itālijas uz Mazāziju. Dirrahija bija arī Romas provinces Epirus nova galvaspilsēta. 48. gadā p.m.ē. pie Dirrahijas notika kauja starp Cēzara un Pompeja karaspēku. Kopš apmēram 58. gada Dirrahijā ir bīskapija.

Bizantijas laikos Dirrahija bija valsts galvenā osta tirdzniecībai ar rietumiem.

X līdz XII gs. Dirrahija bija cīņu objekts starp Bizantiju un Sicīlijas Karalisti. 1392. gadā Dirrahiju ieņēma Venēcija, nosaucot par Duraco (Durazzo).

1501. gadā Osmaņu imperators Mehmeds II pievienoja Duraco savai impērijai. Osmaņu valdīšanas laikā pilsētas nosaukums bija Dirača (Dıraç). Tā pamazām panīka, līdz XIX gs. vidū tajā bija vairs tikai 1000 iedzīvotāju.

1913. gada 17. martā Duresi kļuva par Albānijas valsts galvaspilsētu. Pirmā pasaules kara laikā pilsētu okupēja Itālija (1915) un Austroungārija (1916-1918). Starp 1918. gada oktobri un 1920. gada martu Duresi bija Albānijas pagaidu galvaspilsēta.

1926. gada zemestrīce nopostīja daļu pilsētas. 1927. gadā tika izbūvēta jauna jūras osta.

1939. gada 7. aprīlī Itālijas karaspēks no Duresi ostas sāka Albānijas okupāciju. Otrā pasaules kara laikā tā atradās Itālijas (1939-1943) un Vācijas (1944) okupācijā. Osta smagi tika izpostīta Sabiedroto gaisa uzbrukumos, bet atkāpjoties to uzspridzināja vācu karaspēks.

Beidzoties komunistu režīmam Albānijā, Duresi kļuva par galveno albāņu nelegālo migrantu uz Itāliju centru. Itālija atbildēja ar ostas teritorijas militāru okupāciju, kā arī pilsēta kļuva par ES humanitārās programmas operācija "Pelikāns" centru.

Kosovas kara laikā pilsētā patvērumu atrada ap 110 000 albāņu bēgļu.

Vēsture

Cilvēki

Ārējās saites

Wikiwand - on