Dzinējs

Dzinējs jeb motors ir mašīna kaut kāda veida enerģijas pārvēršanai mehāniskajā enerģijā.^[1]^[2] Termins motors ir aizgūts no vācu valodas (vācu: Motor — 'dzinējs', kas savukārt nāk no latīņu: mōtor — 'iekustinātājs'), un pārsvarā par motoriem tiek saukti elektrodzinēji un iekšdedzes dzinēji.

Šis raksts ir par motoru. Par citām jēdziena dzinējs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Dzinēji tiek iedalīti primārajos un sekundārajos. Primārie dzinēji ir tādi dzinēji, kas pārvērš dabas enerģētiskos resursus mehāniskajā darbā, bet sekundārie dzinēji pārveido enerģiju, ko saražojušas vai uzkrājušas citas ierīces.

Pie primārajiem dzinējiem ir pieskaitāmi vējdzirnavas, kas izmanto vēja spēku, ūdensrats un atsvaru mehānisms, ko piedzen gravitācija (krītošs ūdens un pievilkšanas spēks), siltumdzinēji, kuros degvielas vai kodolenerģijas ķīmiskā enerģija pārtop citu veidu enerģijās. Pie sekundārajiem dzinējiem ir pieskaitāmi elektriskie, pneimatiskie un hidrauliskie dzinēji.

Pirmie primārie dzinēji bija bura un ūdensrats. Buras cilvēce izmanto jau vairāk kā septiņus tūkstošus gadu.

Ūdensratu — noriju plaši izmantoja apūdeņošanas vajadzībām senās pasaules valstīs: Ēģiptē, Ķīnā un Indijā. Ūdensrati un vējdzirnavas tika plaši izmantoti Eiropā kā enerģētiskā pamatbāze manufaktūras ražotnēs.

Tvaika dzinēji

Pamatraksts: Tvaika dzinējs

17. gadsimta vidū tika sperti pirmie soļi pārejai uz mašīnrūpniecību, kas radīja nepieciešamību pēc dzinējiem, kuri nebija atkarīgi no vietējiem enerģijas avotiem (ūdens, vēja, u.c.). Pirmais dzinējs, kurā tika izmantota ķīmiskās degvielas siltumenerģija, bija tvaika atmosfēriskais dzinējs, ko izgatavoja pēc franču fiziķa Denī Papēna un angļu mehāniķa Tomasa Seiverija projektiem. Šim dzinējam nebija mehāniskās piedziņas, tam komplektā nāca ūdensdzirnavu rats (mūsdienās zināms kā hidroturbīna), kuru grieza ūdens, ko no tvaika katla uz ūdenstorni spieda tvaiks. Katls uzsila ar tvaiku un dzesējās ar ūdeni: dzinējs darbojās periodiski.

1763. gadā krievu mehāniķis Ivans Polzunovs pēc paša projekta uztaisīja stacionāru nepārtrauktas darbības tvaika dzinēju. Tam bija divi cilindri, kas pēc kārtas piepildījās ar tvaiku un ūdeni, kas nepārtraukti tika padots uz ūdenstorni.

1784. gadā angļu mehāniķis Džeimss Vats izveidoja daudz pilnīgāku tvaika dzinēju, ko nosauca par universālo tvaika dzinēju. Vats kopš bērnības strādāja par palīgu uz Sevrija konstrukcijas dzinēja. Viņa pienākumos ietilpa nepārtraukti pārslēgt katla tvaika un ūdens padeves krānus. Šis vienmuļais darbs zinātniekam pamatīgi apnika un rosināja izgudrot gan dubultā gājiena virzuli, gan automātisko vārstu kārbu (vēlāk arī centrbēdzes drošinātāju). Dzinēja cilindrā bija uzstādīts virzulis, kuram no abām pusēm tika padots tvaiks. Viss notika automātiskā režīmā un nepārtraukti. Virzulis caur kloķa klaņa mehānismu grieza spararatu, kas nodrošināja gaitas vienmērību. Tvaika dzinējs tagad varēja piedzīt dažādus mehānismus un pārstāja būt saistīts tikai ar ūdenstorņiem. Vata izgudrotie elementi bija sastopami gandrīz visos tvaika dzinējos. Tvaika dzinējus pilnveidoja uz izmantoja dažādos tehniskos risinājumos: darbagaldu piedziņai, kuģos, cilvēku pārvadāšanas ekipāžās pa ceļiem, dzelzceļa lokomotīvēs.

Primārie dzinēji

Tvaika dzinēji

Iedalījums

Atsauces

Ārējās saites

Wikiwand - on