Mesija

Mesija (no senebreju — ‘svaidītais’) ir cilvēks, kuru Dievs ir izraudzījies par valdnieku.^[1]

Samuēls svaida Dāvidu

Jūdaismā

Jūdaismā Mesija ir Dieva apsolītais glābējs. Vecajā Derībā mesija (mašiaḥ) sākotnēji attiecās uz eļļu svaidītiem Izraēlas valdniekiem, priesteriem un dažreiz praviešiem. Ideja par nākamo mesiju attīstījās pēc tam, kad ebreju valsts piedzīvoja krišanas un trimdas laikus.

Babilonijas trimdas (6. gs. p.m.ē.) laikā pravieši, piemēram, Jesaja un Jeremija, sāka sludināt par nākamo mesiju — valdnieku no Dāvida dzimtas, kurš atjaunos Izraēlas godību un ienesīs taisnību.

Svešzemju valdnieku apspiešana 4. gs. p.m.ē. — 1. gs. m.ē. veicināja mesiānisku cerību pastiprināšanos. Daži jūdu grupējumi, piemēram, esēņi, sagaidīja divus mesijas — vienu priesteri un vienu valdnieku.

Kristietībā

Kristietībā Mesija ir Jēzus Kristus. Viņa sekotāji atzina Viņu par Dieva Svaidīto, tomēr atšķirībā no tradicionālajām jūdu gaidām, Jēzus nevadīja politisku sacelšanos pret Romu, bet sludināja garīgu pestīšanu. Jaunā Derība apgalvo, ka Jēzus piepildīja Vecās Derības pravietojumus par mesiju, bet jūdu reliģiskā elite un vairums tautas viņu kā tādu neatzina.

Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās kristieši sāka sludināt, ka viņš atgriezīsies laiku beigās kā otrreiz atnākušais mesija.

Islāmā

Korāns Jēzu (Jēzus islāmā) atzīst par mesiju (al-Masīh), bet ne kā Dieva dēlu, bet gan kā pravieti.

Šiītu islāmā īpaši nozīmīgs mesiānisks tēls ir mahdī — slepenībā dzīvojošs un nākotnē atgriezīsies taisnības valdnieks.