Minjonas dziesma

Minjonas dziesma ir apzīmējums Johana Volfganga fon Gētes darba "Vilhelma Meistera mācību gadi" (Wilhelm Meisters Lehrjahre) varones – Minjonas – dziesmām. Tās uzskata par ievērojamākajiem Gētes dzejoļiem, kas iedvesmojušas daudzus 19. gadsimta komponistus kā Ludvigu van Bēthovenu, Ferencu Listu, Robertu Šūmani, Pēteri Čaikovski, Hugo Volfu un Franci Šūbertu.^[1]

Kennst du das Land, wo die Zitronen blühn?

„Kennst du das Land, wo die Zitronen blühn?” atrodams darba "Vilhelma Meistera mācību gadi" 3. grāmatas 1. nodaļā. Šeit Minjona apdzied savu dzimteni Itāliju. Pastāv ieskats, ka dziedājumā ir garīgs motīvs, tiekšanās uz Ēdenes dārzu un aicinājums Vilhelmam iepazīt pasaules krāšņu.^[2] Šai Minjonas dziesmai ir apzināti vairāk kā 60 dažādi muzikālie skanējumi, tostarp, Ludviga van Bēthovena, Franča Šūberta, Roberta Šūmaņa, Pētera Čaikovska, Antona Rubinšteina, Šarla Guno.^[3]

Nur wer die Sehnsucht kennt

"Nur wer die Sehnsucht kennt" atrodams darba "Vilhelma Meistera mācību gadi" 4. grāmatas 11. nodaļā. Šīs Minjonas dziesmas muzikālais skanējums meklējams Pētera Čaikovska daiļradē: "Нет, только тот, кто знал" (Op. 6, Nr. 6, 1869, Ļeva Meja atdzejojums). Pēteris Čaikovskis šo romanci veltīja Aleksandrai (Aļinai) Hvostovai (Александра (Алина) Александровна Хвостова) (studiju biedrene, kontralts),^[4] par kuras balsi bija sajūsmā. Atbistoši Antoņinas Čaikovskas (Miļukovas) atmiņām Pēteris Čaikovskis esot tik ļoti steidzies dalīties savā sacerējumā, ka esot iedevis novērtēt savai mūzai notis ar tik tikko nožuvušu tinti. Aleksandrai Hvostovai neesot iepatikusies romance, tādēļ viņa esot vēsi pateikusies, tomēr plānotajā koncertā to nav izpildījusi. Šāda rīcība esot ļoti aizskārusi Pēteri Čaikovski, tādēļ viņš esot kļuvis vēss savā turpmākajā saziņā ar Aleksandru Hvostovu. Pat tas apstāklis, ka vēlāk Aleksandra Hvostova esot šo romani izpildījusi ikkatrā koncertā, kas izsauca sajūsminātas skatītāju ovācijas, neesot mainījis Pētera Čaikovska attieksmi.^[5]

Pētera Čaikovska romance bijusi arī iedvesmas avots mākslas filmai "None But the Lonely Heart" (1944),^[6] kur atskaņota Artura Vestbruka atdzejojumā.^[7]

Heiß mich nicht reden, heiß mich

"Heiß mich nicht reden, heiß mich atrodams darba" "Vilhelma Meistera mācību gadi" 5. grāmatas 16. nodaļā. Šai Minjonas dziesmai ir apzināti vismaz 20 dažādi muzikālie skanējumi, tostarp, Franča Šūberta, Roberta Šūmaņa, Pētera Čaikovska, Hugo Volfa, Antona Rubinšteina.^[8] Pazīstamāko muzikālo ietvaru radījis Francis Šūberts.^[9]

Latviešu ieguldījums

Atdzejojumi latviešu valodā saskārās ar grūtībām.^[10] Par ievērības cienīgiem uzskata divu dziesmu atdzejojumus: "Heiss mich nicht reden" Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa tulkojumā (1880) un "Kennst du das Land, wo die Zitronen blühn?" Rūdolfa Blaumaņa atdzejojumā (1899).^[11] "Kennst du das Land, wo die Zitronen blühn?" atdzejojumu izmantojis Emīls Dārziņš, 1900. gadā komponējot jauktā kora dziesmu "Minjona". Emīls Dārziņš pielāgojis atdzejojumu skaņdarba vajadzībām.^[12][13] 1977. gadā Viesturs Gailis pārlicis dziesmu sieviešu korim, veltot to paša 1975. gadā dibinātajam un 1977. gadā vārdu Minjona ieguvušajam Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes sieviešu korim.^[14]

2012. gadā Latviešu valodā pirmo reizi izdots J. V. Gētes klasiskais romāns "Vilhelma Meistara mācību gadi". Grāmatu no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš. Visas Minjonas dziesmas tagad ir lasāmas jaunā, mūsdienīgā tulkojumā.

Minjonas dziesmas "Kennst du das Land, wo die Zitronen blühn?" atdzejojums

Vai zini zemi citronas kur ziedos līkst?

Starp tumšām lapām zeltoranžas tvīkst,
Pūš vējiņš maigais, mirdz zilais debessloks,
Stāv mirte klusu, augsti lauru koks.
To zemi zini?

Turpu, turpu skrien

Man domas, mīļākais, arvien, arvien.

Vai zini namu? Stabiem greznots tas,

Spīd viņa zāle, laistās istabas;
Tur manī noskatās dažs marmortēls:
"Tu nabags bērns, kāds tev(im) liktens žēls!"
To namu zini?

Turpu, turp arvien,

Mans sargātājs, turp manas ilgas skrien.

Vai zini kalnu, kuŗu mākon's sedz?

Tik tikko mūlis miglā teku redz;
Pa alām pūķu vecais dzimums mīt,
Brūk klints, un strauts pār viņu kŗākdams krīt.
To kalnu zini?

Turpu, turp paties'

Iet mūsu ceļš! Tēvs turpu dosimies!

(Rūdolfs Blaumanis, 1899).^[15]