varo

Español

varo
pronunciación (AFI)	[ˈbaɾo]
silabación	va-ro
acentuación	llana
longitud silábica	bisílaba
rima	a.ɾo

Etimología 1

Si puedes, incorpórala: ver cómo.

Sustantivo masculino

varo ¦ plural: varos

1

Bien que se usa para el pago de otros bienes y servicios y como unidad de medida de la riqueza.

• Ámbito: Honduras
• Sinónimos: véase Tesauro de dinero.
• Ejemplo: 

  Ejemplo: "Fermatta era la escuela que quedaba en este convenio con Berkeley; sí te enseñaba a hacer música y no se clavaba en hacer varo.Luis Gutiérrez. «El grupo de rock The Highest Eternal Sunshine plasma sus vivencias en un disco». México, 06 ago 2009.

2

Una moneda de valor unitario o equivalente.

• Ámbito: Honduras, México
• Ejemplo: 

  Ejemplo: "voy al cajero automático y lo mismo de siempre: que si quiero donar, cuando menos un varo.Felipe Vega. «Un varo». México, 16 abr 2010.

Véase también

• Wikipedia tiene un artículo sobre varo.

Traducciones

Traducciones [▲▼]

Forma flexiva

Forma verbal

1

Primera persona del singular (yo) del presente de indicativo de varar.

Esperanto

varo
pronunciación (AFI)	/ˈva.ro/
silabación	va-ro
longitud silábica	bisílaba
rima	a.ro

Etimología 1

Del inglés ware.

Sustantivo

varo ¦ plural: varoj ¦ acusativo: varon ¦ acusativo plural: varojn

1

Mercancía.

Finés

varo
pronunciación (AFI)	[ˈʋɑ̝ro̞]
silabación	va-ro
longitud silábica	bisílaba
rima	ɑro

Etimología 1

Del protourálico *varə- ('vigilar').

Sustantivo

Flexión de varo
modelo valo

	Singular	Plural
Nominativo	varo	varot
Genitivo	varon	varojen
Partitivo	varou	varoju
Acusativo	varo	varot
Acusativo 2	varon
Inesivo	varossu	varoissu
Elativo	varostu	varoistu
Ilativo	varoon	varoihin
Adesivo	varollu	varoillu
Ablativo	varoltu	varoiltu
Alativo	varolle	varoille
Esivo	varonu	varoinu
Traslativo	varoksi	varoiksi
Abesivo	varottu	varoittu
Instructivo		varoin
Comitativo		varoine (+ sufijo posesivo)

1

Precaución, vigilancia.

Ido

varo
pronunciación	falta agregar

Etimología 1

Del inglés ware.

Sustantivo

varo ¦ plural: vari

1

Mercancía.

Italiano

varo
pronunciación (AFI)	/ˈva.ɾo/
silabación	va-ro
acentuación	llana
longitud silábica	bisílaba
rima	a.ɾo

Etimología 1

De varare, y esta del latín varare, a su vez del latín vara.^[1]

Sustantivo masculino

varo ¦ plural: vari

1

Botadura.

2

Por extensión, lanzamiento.

Latín

varo
clásico (AFI)	/ˈwa.ro/
eclesiástico (AFI)	/ˈva.ro/
silabación	va-ro
acentuación	llana
longitud silábica	bisílaba
rima	a.ro

Etimología 1

De varus.^[2]

Verbo transitivo

1

Medir (un río u otros lugares inaccesibles) con un sistema de trazado de triángulos iguales.^[2]

Conjugación

Conjugación de vārō, vārāre, vārāvī, vārātum  (primera conjugación, regular) [▲▼]

Formas no personales (verboides)
Infinitivo activo	vārāre, vārāvisse
Infinitivo pasivo	vārārī
Participio activo	vārāns, vārātūrus
Participio pasivo	vārandus, vārātus
Gerundio	vārandī, vārandō, vārandum
Supino	vārātum, vārātū
Formas personales
Modo indicativo
	ego	tū	is, ea, id	nōs	vōs	eī, eae, ea
Presente	ego vārō	tū vārās	is, ea, id vārat	nōs vārāmus	vōs vārātis	eī, eae, ea vārant
Pretérito imperfecto	ego vārābam	tū vārābās	is, ea, id vārābat	nōs vārābāmus	vōs vārābātis	eī, eae, ea vārābant
Futuro	ego vārābō	tū vārābis	is, ea, id vārābit	nōs vārābimus	vōs vārābitis	eī, eae, ea vārābunt
Pretérito perfecto	ego vārāvī	tū vārāvistī	is, ea, id vārāvit	nōs vārāvimus	vōs vārāvistis	eī, eae, ea vārāvērunt, vārāvēre
Pretérito pluscuamperfecto	ego vārāveram	tū vārāverās	is, ea, id vārāverat	nōs vārāverāmus	vōs vārāverātis	eī, eae, ea vārāverant
Futuro perfecto	ego vārāverō	tū vārāveris	is, ea, id vārāverit	nōs vārāverimus	vōs vārāveritis	eī, eae, ea vārāverint
Presente pasivo	ego vāror	tū vārāris, vārāre	is, ea, id vārātur	nōs vārāmur	vōs vārāminī	eī, eae, ea vārantur
Pretérito imperfecto pasivo	ego vārābar	tū vārābāris, vārābāre	is, ea, id vārābātur	nōs vārābāmur	vōs vārābāminī	eī, eae, ea vārābantur
Futuro pasivo	ego vārābor	tū vārāberis, vārābere	is, ea, id vārābitur	nōs vārābimur	vōs vārābiminī	eī, eae, ea vārābuntur
Modo subjuntivo
	ut ego	ut tū	ut is, ut ea, ut id	ut nōs	ut vōs	ut eī, ut eae, ut ea
Presente	ut ego vārem	ut tū vārēs	ut is, ut ea, ut id vāret	ut nōs vārēmus	ut vōs vārētis	ut eī, ut eae, ut ea vārent
Pretérito imperfecto	ut ego vārārem	ut tū vārārēs	ut is, ut ea, ut id vārāret	ut nōs vārārēmus	ut vōs vārārētis	ut eī, ut eae, ut ea vārārent
Pretérito perfecto	ut ego vārāverim	ut tū vārāverīs	ut is, ut ea, ut id vārāverit	ut nōs vārāverīmus	ut vōs vārāverītis	ut eī, ut eae, ut ea vārāverint
Pretérito pluscuamperfecto	ut ego vārāvissem	ut tū vārāvissēs	ut is, ut ea, ut id vārāvisset	ut nōs vārāvissēmus	ut vōs vārāvissētis	ut eī, ut eae, ut ea vārāvissent
Presente pasivo	ut ego vārer	ut tū vārēris, vārēre	ut is, ut ea, ut id vārētur	ut nōs vārēmur	ut vōs vārēminī	ut eī, ut eae, ut ea vārentur
Pretérito imperfecto pasivo	ut ego vārārer	ut tū vārārēris, vārārēre	ut is, ut ea, ut id vārārētur	ut nōs vārārēmur	ut vōs vārārēminī	ut eī, ut eae, ut ea vārārentur
Modo imperativo
	―	(tū)	(is, ea, id)	―	(vōs)	(eī, eae, ea)
Presente	― ―	(tū) vārā	(is, ea, id) ―	― ―	(vōs) vārāte	(eī, eae, ea) ―
Futuro	― ―	(tū) vārātō	(is, ea, id) vārātō	― ―	(vōs) vārātōte	(eī, eae, ea) vārantō
Presente pasivo	― ―	(tū) vārāre	(is, ea, id) ―	― ―	(vōs) vārāminī	(eī, eae, ea) ―
Futuro pasivo	― ―	(tū) vārātor	(is, ea, id) vārātor	― ―	(vōs) ―	(eī, eae, ea) vārantor
Leyenda: † arcaico, x no normativo, ■ cambio ortográfico, ■ irregularidad

Forma flexiva

Forma adjetiva

1

Forma del dativo singular masculino de vārus.

2

Forma del dativo singular neutro de vārus.

3

Forma del ablativo singular masculino de vārus.

4

Forma del ablativo singular neutro de vārus.