elaboratus

Latino

participio perfetto
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ēlabōrātus	ēlabōrātă	ēlabōrātum
genitivo	ēlabōrātī	ēlabōrātae	ēlabōrātī
dativo	ēlabōrātō	ēlabōrātae	ēlabōrātō
accusativo	ēlabōrātŭm	ēlabōrātăm	ēlabōrātum
vocativo	ēlabōrātĕ	ēlabōrātă	ēlabōrātum
ablativo	ēlabōrātō	ēlabōrātā	ēlabōrātō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ēlabōrātī	ēlabōrātae	ēlabōrātă
genitivo	ēlabōrātōrum	ēlabōrātārum	ēlabōrātōrum
dativo	ēlabōrātīs	ēlabōrātīs	ēlabōrātīs
accusativo	ēlabōrātōs	ēlabōrātās	ēlabōrātă
vocativo	ēlabōrātī	ēlabōrātae	ēlabōrātă
ablativo	ēlabōrātīs	ēlabōrātīs	ēlabōrātīs

Quarta declinazione

	singolare	plurale
nominativo	ēlabōrātŭs	ēlabōrātūs
genitivo	ēlabōrātūs	ēlabōrātŭŭm
dativo	ēlabōrātŭī	ēlabōrātĭbŭs
accusativo	ēlabōrātŭm	ēlabōrātūs
vocativo	ēlabōrātŭs	ēlabōrātūs
ablativo	ēlabōrātū	ēlabōrātĭbŭs

Sostantivo

elaboratus m sing, quarta declinazione (genitivo: elaboratus)

1. precisione, cura (nel lavoro, nel compimento di un'opera...)
   • non minus cultu visendus quam elaboratu mirandus - non meno da notare per l'abbigliamento che da ammirare per la cura (nel vestire) (Apuleio, Florida, IX)

Voce verbale

elaboratus

1. participio perfetto di elaborō

Pronuncia

• (pronuncia classica) AFI: /eː.la.boː.raː.tus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo elaborō

Termini correlati

• elaboratio

Note / Riferimenti