Latvijas politiķis From Wikipedia, the free encyclopedia
Artis Pabriks (dzimis 1966. gada 22. martā Jūrmalā) ir latviešu politiķis, politologs, politikas zinātnes doktors, zemessargs, Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas docents.[1] Bijis piecu Saeimas sasaukumu deputāts, kā arī Latvijas ārlietu ministrs (2004—2007), aizsardzības ministrs (2010—2014 un 2019—2022), Ministru prezidenta biedrs,[2] Eiropas Parlamenta deputāts (2014—2018). Pārstāv apvienību "Attīstībai/Par!" un partiju "Latvijas attīstībai" (ir tās līdzpriekšsēdētājs; iepriekš bijis vairāku citu partiju biedrs). Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.[3]
Artis Pabriks | |
---|---|
Artis Pabriks 2018. gadā | |
Latvijas Republikas aizsardzības ministrs | |
Amatā 2019. gada 23. janvāris — 2022. gada 14. decembris | |
Prezidents | |
Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
Priekštecis | Raimonds Bergmanis |
Pēctecis | Ināra Mūrniece |
Amatā 2010. gada 3. novembris — 2014. gada 22. janvāris | |
Prezidents |
Valdis Zatlers Andris Bērziņš |
Premjerministrs | Valdis Dombrovskis |
Priekštecis | Imants Lieģis |
Pēctecis | Raimonds Vējonis |
Latvijas Republikas ārlietu ministrs | |
Amatā 2004. gada 21. jūlijs — 2007. gada 28. oktobris | |
Prezidents |
Vaira Vīķe-Freiberga Valdis Zatlers |
Premjerministrs |
Indulis Emsis Aigars Kalvītis |
Priekštecis | Rihards Pīks |
Pēctecis | Māris Riekstiņš |
Latvijas Republikas Ministru prezidenta biedrs | |
Amata sākums 2019. gada 23. janvāris | |
Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
Priekštecis | Arvils Ašeradens |
Eiropas Parlamenta deputāts | |
Amatā 2014. gada 1. jūnijs — 2019. gada 18. aprīlis | |
13. Saeimas deputāts | |
Amatā 2018. gada 6. novembris — 2019. gada 31. janvāris | |
Prezidents | |
Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
11. Saeimas deputāts | |
Amatā 2014. gada 23. janvāris — 2014. gada 5. jūnijs | |
Amatā 2011. gada 17. oktobris — 2011. gada 3. novembris | |
Prezidents | Andris Bērziņš |
Premjerministrs | |
10. Saeimas deputāts | |
Amatā 2010. gada 2. novembris — 2011. gada 4. novembris | |
Prezidents | Valdis Zatlers |
Premjerministrs | Valdis Dombrovskis |
9. Saeimas deputāts | |
Amatā 2007. gada 1. novembris — 2010. gada 2. novembris | |
Amatā 2006. gada 7. novembris — 2006. gada 16. novembris | |
Premjerministrs | |
8. Saeimas deputāts | |
Amatā 2004. gada 16. decembris — 2004. gada 22. decembris | |
Amatā 2004. gada 18. marts — 2004. gada 9. decembris | |
Prezidents | |
Premjerministrs | |
| |
Dzimšanas dati |
1966. gada 22. martā Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) |
Dzīvo | Jūrmala, Latvija |
Tautība | latvietis |
Politiskā partija |
Tautas partija (1998-2007) SCP (2008-2011) Vienotība (2011-2018) Latvijas attīstībai (kopš 2019) |
Partiju apvienība | Attīstībai/Par! |
Dzīvesbiedrs(-e) | Undīne Pabrika-Bollova (Undine Pabriks-Bollow), šķīrušies 2022. gadā |
Bērni | divas meitas un dēls |
Profesija | politologs, pasniedzējs |
Augstskola |
Latvijas Universitāte Orhūsas Universitāte |
Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis |
Mācījās Jūrmalas 1. vidusskolā, studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē vēstures specialitātē un piecus gadus Orhūsas Universitātē.[4]
Pēc tā saņēmis stipendiju, lai papildinātu zināšanas Ņujorkā, kur pavadīja vienu gadu kopā ar jauno sievu, vācieti Undīni.[4]
Politikas zinātnes doktora grādu ieguvis 1996. gadā. Pēc augstskolas beigšanas pievērsies akadēmiskai darbībai, bija Vidzemes augstskolas pirmais rektors (1996—1997), profesors (kopš 2006).[5]
1998. gadā A. Pabriks piedalījās Andra Šķēles veidotās Tautas partijas dibināšanā. Pēc tam vairākus gadus uz vēlētiem amatiem valsts pārvaldē nav pretendējis, līdz 2002. gada rudenī piedalījās 8. Saeimas vēlēšanās, sākotnēji netika ievēlēts, bet 2004. gadā kļuva par 8. Saeimas deputātu uz laiku, kamēr partijas biedrs Atis Slakteris strādāja valdībā. 2004. gada 21. jūlijā pēc Riharda Pīka ievēlēšanas Eiropas Parlamentā A. Pabriks kļuva par ārlietu ministru Induļa Emša valdībā.[6] Pēc valdības krišanas A. Pabriks palika savā amatā arī Aigara Kalvīša ministru kabinetā.
2006. gada oktobrī A. Pabriks tika ievēlēts 9. Saeimā, saglabājot ārlietu ministra amatu arī otrajā A. Kalvīša valdībā. 2007. gada pavasarī viņš tika izvirzīts kā viens no Tautas partijas pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu, taču valdošās partijas vienojās par bezpartijiska kandidāta Valda Zatlera virzīšanu vēlēšanām Saeimā. 2007. gada 19. oktobrī, nepiekrītot valdības lēmumam par KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšanu, viņš atkāpās no amata,[7] 1. novembrī atgriežoties Saeimā. 8. novembrī A. Pabriks apturēja savu dalību Tautas partijā, piebilstot, ka, ja tas nav iespējams, viņš no tās izstāsies. Drīz pēc tam kopā ar citu Tautas partiju pametušo politiķi Aigaru Štokenbergu iesaistījās sabiedriskās organizācijas "Sabiedrība citai politikai tiesiskā valstī” veidošanā, kas nākamajā gadā pārtapa partijā.
2008. gada 6. septembrī ievēlēts par jaundibinātās partijas "Sabiedrība citai politikai" līdzpriekšsēdētāju. Partija iesaistījās apvienībā "Vienotība", no kuras A. Pabriku ievēlēja 10. Saeimā.
2009. gada 13. janvārī A. Pabriks kopā ar A. Štokenbergu bija mītiņa Doma laukumā organizators. Pēc mītiņa cilvēku pūlis neizklīda, daži dauzīja parlamenta logus, daži demolēja veikalu, vēl daži gāza policijas mašīnas.[8] Valsts prezidents Valdis Zatlers uzskata, ka mītiņa prasījuma apmierināšana, Saeimas atlaišana, bija neiespējama, jo krīzes laikā tas būtu valsts bankrots.[8]
2010. gada 3. novembrī viņu ievēlēja par aizsardzības ministru un Ministru prezidenta biedru Valda Dombrovska otrajā valdībā. No "Vienotības" saraksta 2011. gada ārkārtas vēlēšanās ievēlēts arī 11. Saeimā. Saglabāja aizsardzības ministra amatu arī V. Dombrovska trešajā valdībā.
2013. gada beigās, pēc tam, kad V. Dombrovskis atkāpās no Ministru prezidenta amata, uzņemoties politisku atbildību par Zolitūdes traģēdiju, "Vienotība" izvirzīja A. Pabriku kā savu nākamo pretendentu uz valdības vadītāja vietu. Tomēr Valsts prezidents Andris Bērziņš, minot maz pārliecinošus argumentus, noraidīja izvirzīto kandidātu un aicināja partijām atrast citu, piemērotāku Ministru prezidenta amata pretendentu.
2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās ievēlēts Eiropas Parlamentā no partijas "Vienotība" saraksta. 2018. gada jūnijā paziņoja par izstāšanos no partijas "Vienotība" un pievienošanos apvienībai "Attīstībai/Par!", nebūdams to veidojošo partiju biedrs. No tās saraksta kandidēja Saeimas vēlēšanās un tika ievēlēts 13. Saeimā. 2019. gada janvārī, kad apstiprināja Krišjāņa Kariņa valdību, A. Pabriks atkārtoti kļuva par Latvijas Republikas aizsardzības ministru, kā arī Ministru prezidenta biedru. 2019. gada oktobrī iestājās partijā "Latvijas attīstībai".[9] 2020. gada 12. novembrī, pēc Jura Pūces atkāpšanās, A. Pabriks uz laiku kļuva par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata pienākumu izpildītāju,[10] bet 2021. gada 7. janvāri, pēc Ilzes Viņķeles demisijas, uz dažām stundām kļuva par Veselības ministra amata pienākumu pildītāju.[11] Savukārt 2022. gada 16. maijā, pēc Marijas Golubevas atkāpšanās, īslaicīgi kļuva par Iekšlietu ministra amata pienākumu pildītāju.[12]
14. Saeimas vēlēšanās apvienības "Attīstībai/Par!" saraksts nepārvarēja 5% barjeru, bet viens no tās Ministru prezidenta amata kandidātiem A. Pabriks, uzņemoties atbildību par slikto rezultātu, paziņoja par aktīvās politikas pamešanu.[13] Tomēr jau 2022. gada decembrī ievēlēts par vienu no partijas "Latvijas attīstībai" līdzpriekšsēdētājiem. Kandidēja 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās kā otrais numurs partijas "Latvijas attīstībai" sarakstā, taču netika ievēlēts.
2019. gada 27. septembrī, piedaloties Mores kauju 75. gadadienas atceres pasākumos A. Pabriks nosauca latviešu leģionārus par "latviešu tautas un valsts lepnumu", kā arī izteica frāzi, ka "mūsu pienākums ir šos Latvijas patriotus godāt no visiem dvēseles dziļumiem".[14][15] Šie ministra izteikumi izraisīja vēsturnieku diskusiju.[16]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.