Dzīvnieku tiesības
From Wikipedia, the free encyclopedia
Par dzīvnieku tiesībām sauc pieeju dzīvnieku aizstāvības ētikā, kuras pamatā ir uzskats, ka dzīvnieku pamatintereses būtu jāuztver tikpat nopietni kā līdzīgas cilvēku intereses.[1]
Dzīvnieku tiesību aizstāvji pārstāv atškirīgas filosofiskas pieejas, taču tos vieno uzskats, ka justspējīgas būtnes nedrīkst uztvert kā īpašumu - izmantot pārtikā, apģērbam, kā izklaides vai eksperimentu objektus u.tml., lai cik humāni tas nenotiktu - dzīvniekus būtu jāuztver kā personas.[2][3] Parasti to pamato, norādot uz dzīvnieku izziņas spēju, emociju un savstarpējo attiecību daudzveidību, kā arī spēju piedzīvot fizisku vai emocionālu labpatiku un ciešanas.[1]
Tāpēc tiek norādīts, ka pārējo sugu diskriminācija jeb sudzisms ir netaisnīgs un nav nošķirams no citām diskriminācijas formām - rasisma, seksisma un homofobijas.[4][5][6]
Sabiedrībā dzīvnieku tiesību ideju mēdz pārprast - daļa cilvēku uzskata, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji grib, lai dzīvniekiem būtu visas uz cilvēkiem attiecinātās tiesības. Taču neviens no pazīstākajiem dzīvnieku tiesību teorētiķiem neuzskata, ka dzīvniekiem būtu jāpiešķir, piemēram, vēlēšanu tiesības. Pēc viņu domām, dzīvniekiem jāpiešķir pamattiesības - tiesības dzīvību, brīvību un tiesības nebūt par kāda īpašumu.[7]
Dzīvnieku tiesību teoriju atbalsta tādi jurisprudences akadēmiķi kā Alans Deršovics (Alan Dershowitz)[8] un Lorenss Traibs (Lawrence Tribe)[2] no Hārvarda Universitātes un Gerijs Frensione (Gary Francione)[9] no Ratgersa Universitātes.
Teorijas kritiķi norāda, ka dzīvnieki nespēj iesaistīties sabiedriskā līguma veidošanā, cīnīties par savām tiesībām vai veikt morālas izvēles un tāpēc tiem nevar būt tiesību. Piemēram, Rodžers Skrūtons (Roger Scruton) raksta, ka tikai cilvēkiem var būt pienākumi un tiesības.[10] Citu pret tiesību teoriju vērstu uzskatu pauž dzīvnieku labturības atbalstītāji: dzīvnieku izmantošana pati par sevi ir pieņemama - jārūpējas tikai par to, lai tie neciestu bez vajadzības.[11]