Latvijas kultūrvēsturiskie novadi
From Wikipedia, the free encyclopedia
Latvijas kultūrvēsturiskie novadi jeb Latviešu vēsturiskās zemes ir vēsturiski veidojušās Latvijas daļas, kuras raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopējā identitāte. Latviešu vēsturiskajās zemēs uz kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautu, kā arī seno pirmiedzīvotāju – lībiešu – kultūras un valodas bāzes veidojusies latviešu nācija. Katrā latviešu vēsturiskajā zemē ir savas unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas paveidi, kā arī savdabīga kultūrvēsturiskā vide.[1]
Šo teritoriju robežas un pastāvēšanu regulē Latviešu vēsturisko zemju likums, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā. Likuma preambulā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība.[2]
Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale - Sēlija Satversmes interpretācijā tiek pieskaitīta Zemgalei. 2006. gadā Latvijas Republikas Saeima izveidoja piecus plānošanas reģionus (Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales) ar juridisku statusu. Jaunizveidotais Rīgas plānošanas reģions ietver daļas no kultūrvēsturiskajiem Vidzemes un Zemgales novadiem, bet Latgales plānošanas reģions ietver daļas no kultūrvēsturiskajiem Latgales un Sēlijas novadiem.