Barbarosa (plāns)
Nacistiskās Vācijas stratēģiskais uzbrukuma plāns PSRS Otrā pasaules kara laikā / From Wikipedia, the free encyclopedia
"Barbarosa" plāns (vācu: Fall Barbarossa) jeb operācija "Barbarosa" (vācu: Unternehmen Barbarossa) bija nacistiskās Vācijas stratēģiskais uzbrukuma plāns Padomju Savienībai Otrā pasaules kara laikā.[4][5]
Operācija "Barbarosa" | |||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes | |||||||||
Vācu motorizētā kara tehnika — 3. tanku divīzija — Minskas apkaimē (1941. gada 26. jūnijs).[1] | |||||||||
| |||||||||
Karotāji | |||||||||
Trešais reihs Rumānija Itālija Ungārija Slovākija Somija | Padomju Savienība | ||||||||
Komandieri un līderi | |||||||||
Ādolfs Hitlers Valters fon Brauhičs Francis Halders Vilhelms fon Lēbs Fedors fon Boks Gerds fon Rundštets Roberts fon Greims Jons Antonesku Karls Gustavs Mannerheims |
Josifs Staļins Georgijs Žukovs Aleksandrs Vasiļevskis Semjons Budjonnijs Kliments Vorošilovs Semjons Timošenko Markians Popovs Fjodors Kuzņecovs Dimitrijs Pavlovs Ivans Tjuļenevs Mihails Kirponoss | ||||||||
Iesaistītās vienības | |||||||||
Ass valstu armijas Armiju grupa "Ziemeļi" 16. armija 18. armija 4. tanku armija Armiju grupa "Centrs" 4. armija 9. armija 2. tanku armija 3. tanku armija 2. armija Armiju grupa "Dienvidi" 6. armija 11. armija 17. armija 1. tanku armija Armija "Norvēģija" Somu armija |
Padomju armijas Ziemeļu fronte 7. armija 8. armija 48. armija 52. armija 54. armija 55. armija Ziemeļrietumu fronte 11. armija 27. armija 34. armija Rietumu fronte 3. armija 10. armija 13. armija 16. armija 19. armija 20. armija 22. armija 24. armija 28. armija 34. armija 40. armija 50. armija Dienvidrietumu fronte 5. armija 6. armija 12. armija 21. armija 26. armija 37. armija Dienvidu fronte 9. armija 18. armija | ||||||||
Spēks | |||||||||
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais) 4 miljoni (personāls)[2] 3350 tanki[3] 2770 kaujas lidmašīnas[3] 7200 lielgabali[3] |
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais) 2,6–2,9 miljoni (personāls) 11 000 tanki 7000–9000 kaujas lidmašīnas | ||||||||
Zaudējumi | |||||||||
Kopējie zaudējumi: 800 000+ |
Kopējie zaudējumi: 4 000 000+ |
Militārā kampaņa sākās agri 1941. gada 22. jūnijā rītausmā — vasaras saulgriežos jeb gada īsākajā naktī. Uzbrukumā PSRS rietumu robežas nocietinājumiem piedalījās teju 4 miljoni Ass valstu karavīru 2900 km[P 1] garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosa" padarīja par visapjomīgāko militāro invāziju cilvēces vēsturē.[6][7] Tā galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarot Padomju Savienības rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRS Āzijas daļu, kas stieptos no Arhangeļskas līdz Volgas upei un tālāk gar to līdz Astrahaņai ("Arhangeļskas—Astrahaņas līnija").[8][9] Līdz ar to pēc šāda scenārija īstenošanas Vācijas gaisa spēki būtu spējīgi iznīcināt pēdējo rūpniecisko apvidu, kas Padomju Savienībai būtu palicis Urālu reģionā, tādējādi nostiprinot Vācijas dominējošo lomu kontinentālajā Eiropā.[9]
Operācija "Barbarosa" kalpoja par sākumpunktu vērienīgākajam militārajam konfliktam cilvēces vēsturē — PSRS un Vācijas karam,[10] kas citos nosaukumos ir pazīstams arī kā Lielais Tēvijas karš (krievu: Великая Отечественная война), Krievijas kampaņa (vācu: die Rußlandfeldzug), Austrumu kampaņa (vācu: Ostfeldzug) jeb vienkārši par Austrumu fronti (angļu: Eastern Front).[11] Ar iebrukuma palīdzību Hitlers un viņa nacionālsociālistiskā kustība gribēja iznīcināt boļševismu un komunistisko ideoloģiju. Tāpēc šo karagājienu pielīdzināja sava veida "krusta karam", kas tika vērsts uz to, lai pasargātu Eiropu no barbariskās un aziātiskās Padomju Savienības.[12] Šī iemesla dēļ "Barbarosas" plāns tika nosaukts par godu kādreizējam Svētās Romas imperatoram Frīdriham I Barbarosam, kurš 1189. gadā uzņēmās vadīt krusta karagājienu pret musulmaņiem Jeruzalemē.[13][14] Savā uzrunā vācu tautai sakarā ar kara sākšanu, Hitlers kā iemeslu min Baltijas valstu atbrīvošanu kā arī citu Austrumeiropas tautu atsvabināšanu no boļševisma.