NATO

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno 32 valstis (30 Eiropas un divas Ziemeļamerikas valstis) ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".^[2]

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija
angļu: North Atlantic Treaty Organization
franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord

NATO karogs
Abreviatūra	NATO, OTAN
Izveidots	1949. gada 4. aprīlī
Galvenā mītne	Brisele, Beļģija
Dalībnieki	32 valstis  Albānija  Apvienotā Karaliste  ASV  Beļģija  Bulgārija  Čehija  Dānija  Francija  Grieķija  Horvātija  Igaunija  Islande  Itālija  Kanāda  Latvija  Lietuva  Luksemburga  Melnkalne  Nīderlande  Norvēģija  Polija  Portugāle  Rumānija  Slovēnija  Slovākija  Somija  Spānija  Turcija  Ungārija  Vācija  Ziemeļmaķedonija  Zviedrija
Oficiālās valodas	angļu un franču
Ģenerālsekretārs	Marks Rite
NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs	Džuzepe Kavo Dragone
Sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā	Kristofers G. Kavoli
Sabiedroto spēku transformācijas virspavēlnieks	Pjērs Vandjē
Budžets (2024)	1 474 triljoni ASV dolāru[1]
Tīmekļa vietne	www.nato.int

Stāvoklis pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā: NATO dalībvalstis (tumši zilā krāsā), valstis, ar kurām notiek iestāšanās sarunas (gaišāk zilā), valstis, kuras solīts uzaicināt sākt sarunas (zaļā) un valstis, kuras nav plānots uzaicināt piedalīties NATO (sarkanā)

NATO samita dalībnieki Vašingtonā 2024. gada 9. jūlijā

NATO dibināja pēc Otrā pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretsparu PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."^[3]

Struktūra

• Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.

Samiti

NATO samiti

Gads	Datumi	Valsts	Pilsēta
1957	16.–19. decembrī	Francija	Parīze
1974	26. jūnijā	Beļģija	Brisele
1975	29.–30. maijā	Beļģija	Brisele
1977	10.–11. maijā	Apvienotā Karaliste	Londona
1978	30.–31. maijā	ASV	Vašingtona
1982	10. jūnijā	Vācija	Bonna
1985	21. novembrī	Beļģija	Brisele
1988	2.–3. martā	Beļģija	Brisele
1989	29.–30. maijā	Beļģija	Brisele
1989	4. decembrī	Beļģija	Brisele
1990	5.–6. jūlijā	Apvienotā Karaliste	Londona
1991	7.–8. novembrī	Itālija	Roma
1994	10.–11. janvārī	Beļģija	Brisele
1997	27. maijā	Francija	Parīze
1997	8.–9. jūlijā	Spānija	Madride
1999	23.–25. aprīlī	ASV	Vašingtona
2001	13. jūnijā	Beļģija	Brisele
2002	28. maijā	Itālija	Roma
2002	21.–22. novembrī	Čehija	Prāga
2004	28.–29. jūnijā	Turcija	Stambula
2005	22. februārī	Beļģija	Brisele
2006	28.–29. novembrī	Latvija	Rīga
2008	2.–4. aprīlī	Rumānija	Bukareste
2009	2.–3. aprīlī	Francija  Vācija	Strasbūra Kēla
2010	19.–20. novembrī	Portugāle	Lisabona
2012	20.–21. maijā	ASV	Čikāga
2014	4.–5. septembrī	Apvienotā Karaliste	Ņūporta and Kārdifa
2016	8.–9. jūlijā	Polija	Varšava
2017	25. maijā	Beļģija	Brisele
2018	11.–12. jūlijā	Beļģija	Brisele
2019	3.–4. decembrī	Apvienotā Karaliste	Votforda
2021	14. jūnijā	Beļģija	Brisele
2022	25. februārī	Virtuāls samits	Virtuāls samits
2022	24. martā	Beļģija	Brisele
2022	29.–30. jūnijā	Spānija	Madride
2023	11.–12. jūlijā	Lietuva	Viļņa
2024	9.–11. jūlijā	ASV	Vašingtona
2025	24.–26. jūnijā	Nīderlande	Hāga
2026		Turcija
2027		Albānija

NATO dalībvalstis

Eiropas valstu pievienošanās NATO (1949—2024)

Dibinātājvalstis (1949)

ASV  Apvienotā Karaliste  Beļģija  Dānija  Francija[4]  Islande

Itālija  Kanāda  Luksemburga  Nīderlande  Norvēģija  Portugāle

Vēlāk pievienojušās dalībvalstis

Grieķija (1952)  Turcija (1952)  Vācija (1955)[5]  Spānija (1982)  Čehija (1999)  Polija (1999)  Ungārija (1999)

Bulgārija (2004)  Igaunija (2004)  Latvija (2004)  Lietuva (2004)  Rumānija (2004)  Slovākija (2004)  Slovēnija (2004)

Albānija (2009)  Horvātija (2009)  Melnkalne (2017)  Ziemeļmaķedonija (2020)  Somija (2023)  Zviedrija (2024)

Kandidātvalstis

Ar dalības rīcības plānu

• Bosnija un Hercegovinas Dalības rīcības plānu (MAP) aktivizēja 2018. gadā, bet sarunas kavē Bosnijas-Hercegovinas sastāvā esošās Serbu Republikas valdība.

Paudušas vēlmi dalībai

• Ukrainas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Krievijas—Ukrainas karš. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas ievaddaļā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.^[6] 2022. gada 30. septembrī Ukraina iesniedza pieteikumu uzņemšanai NATO.^[7]
• Gruzijas dalību arī sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Krievijas—Gruzijas kara. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.^[8] Uzņemšanas sākšanu kavē neatrisinātais Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājums.
• Kosovas valdība paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās neatkarību no Serbijas nav atzinušas visas NATO dalībvalstis.
•  Kipra paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās būs atkarīgs no progresa Kipras atkalapvienošanās jautājumā, kā arī no Kipras Republikas un Turcijas spējas uzlabot divpusējās attiecības.^[9]

Partnerības valstis

"Partnerattiecības mieram" (Partnership for Peace) dalībnieces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Moldova, Serbija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Ukraina.

Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.

NATO ģenerālsekretāri

NATO ģenerālsekretārs ir NATO galvenā amatpersona, kurš ir atbildīgs par alianses vispārējo koordināciju un ir arī Ziemeļatlantijas padomes vadītājs.

• Hestingss Ismejs (Hastings Ismay, 1952–1957)  Apvienotā Karaliste
• Pols-Anrī Spāks (Paul-Henri Spaak, 1957–1961)  Beļģija
• Dirks Stikers (Dirk Stikker, 1961–1964)  Nīderlande
• Manlio Brozio (Manlio Brosio, 1964–1971)  Itālija
• Jozefs Lunss (Joseph Luns, 1971–1984)  Nīderlande
• Pīters Keringtons (Peter Carington, 1984–1988)  Apvienotā Karaliste
• Manfreds Vērners (Manfred Wörner, 1988–1994)  Vācija
• Serdžo Balancino (Sergio Balanzino, 1994)  Itālija (pienākumu izpildītājs)
• Villijs Klass (Willy Claes, 1994–1995)  Beļģija
• Serdžo Balancino (Sergio Balanzino, 1995)  Itālija (pienākumu izpildītājs)
• Havjers Solana (Javier Solana, 1995–1999)  Spānija
• Džordžs Robertsons (George Robertson, 1999–2003)  Apvienotā Karaliste
• Alesandro Minuto-Rico (Alessandro Minuto-Rizzo, 2003–2004)  Itālija (pienākumu izpildītājs)
• Jāps de Hops Shefers (Jaap de Hoop Scheffer, 2004–2009)  Nīderlande
• Anderss Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen, 2009–2014)  Dānija
• Jenss Stoltenbergs (Jens Stoltenberg, 2014–2024)  Norvēģija
• Marks Rite (Mark Rutte, 2024–)  Nīderlande