Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]
 | |
 NATO karogs | |
.svg) | |
| Abreviatūra | NATO, OTAN |
|---|---|
| Izveidots | 1949. gada 4. aprīlī |
| Galvenā mītne | Brisele, Beļģija |
Dalībnieki |
32 valstis
|
Oficiālās valodas | angļu un franču |
Ģenerālsekretārs |
 Jenss Stoltenbergs |
NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs |
 Robs Bauers |
Sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā |
 Kristofers G. Kavoli |
Sabiedroto spēku transformācijas virspavēlnieks |
.svg){kind=small} Filips Laviņs |
Budžets (2021) | 1.050 triljoni ASV dolāri |
| Tīmekļa vietne |
www |
NATO dibināja pēc Otrā pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretsparu PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:
"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."[2]
Struktūra
- Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.
Samiti
NATO dalībvalstis
Dibinātājvalstis (no 1949. gada)
Vēlāk pievienojušās dalībvalstis
Grieķija (1952)
Turcija (1952)
Vācija (1955)[4]
Spānija (1982)
Čehija (1999)
Polija (1999)
Ungārija (1999)
Bulgārija (2004)
Igaunija (2004)
Latvija (2004)
Lietuva (2004)
Rumānija (2004)
Slovākija (2004)
Slovēnija (2004)
Albānija (2009)
Horvātija (2009)
Melnkalne (2017)
Ziemeļmaķedonija (2020)
Somija (2023)
Zviedrija (2024)
Kandidātvalstis
Ar dalības rīcības plānu
Bosnija un Hercegovinas Dalības rīcības plānu (MAP) aktivizēja 2018. gadā, bet sarunas kavē Bosnijas-Hercegovinas sastāvā esošās Serbu Republikas valdība.
Paudušas vēlmi dalībai
Ukrainas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Krievijas—Ukrainas karš. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas ievaddaļā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.[5] 2022. gada 30. septembrī Ukraina iesniedza pieteikumu uzņemšanai NATO.[6]
Gruzijas dalību arī sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Krievijas—Gruzijas kara. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.[7] Uzņemšanas sākšanu kavē neatrisinātais Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājums.
Kosovas valdība paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās neatkarību no Serbijas nav atzinušas visas NATO dalībvalstis.
Partnerības valstis
"Partnerattiecības mieram" (Partnership for Peace) dalībnieces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Moldova, Serbija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Ukraina.
Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.
Piezīmes un atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
